Foto — Marko Rass.
Dailes teātra monoizrādē Zēni nav meitenes Dārta Daneviča meistarīgi savieno šķietami nesavienojamus žanrus un atstāj plašu telpu līdzdomāšanai
Britu dramaturga Denisa Kellija luga Zēni un meitenes, ko tulkojis un minimāli lokalizējis Matīss Gricmanis, ir viltīgi uzrakstīta. Tā piedāvā spēles noteikumus, un, kad skatītājs tos sapratis, pieņēmis un atslābis krēslā laiskai vērošanai, luga spēji maina virzienu. Tā notiek vairākkārt, kas uztur nepārtrauktu spriedzi un rada bažīgas priekšnojautas — tās diemžēl arī piepildās. Tomēr luga, lai arī blīva, atstāj vietu arī katra paša domām un salīdzinājumiem ar savu dzīvi, un kādā brīdī sāk likties, ka raugies ne tikai uz skatuvi, bet arī atpakaļ — savā pagātnē.
Aktrise Dārta Daneviča kopā ar izrādes radošo komandu — režisori Diānu Kaijaku, scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Kauliņu, kustību konsultanti Ingu Krasovsku, gaismu mākslinieku Reini Zalti un komponistu Ernestu Valtu Circeni — šo lugas daudzkārtainību arī pilnībā izmanto, necenšoties izprātot kādu īpašu vai paradoksālu žanra apzīmējumu apakšvirsrakstam. Pēc ilgiem laikiem programmiņā rakstīts vienkārši un precīzi — «psiholoģiska drāma». Tiesa, ir viegli mainīts tās nosaukums — Zēni nav meitenes, un tas būtiski maina iespējamo interpretāciju. Proti, luga ir par vardarbību, un tajā ir pietiekami daudz norāžu par maskulīno destrukciju un sievišķo radītspēju. Vārdiņš «nav» visu padara daudz sarežģītāku, piešķir notiekošajai drāmai tādu kā skatienu no augšas, un šo niansi spēcīgi nospēlē Dārta Daneviča.
