2023_02_K_Ilzina_Foto_AigarsTruhins.png
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Par lamāšanos krieviski vecmāmiņa bērniem muti izmazgāja ar veļas ziepēm
Šīs atmiņām piestūķētās pārdomas par divvalodību Latvijā un tās iespaidu uz mani un, domājams, arī daudziem citiem saņēmos uzrakstīt pagājušā gada Prozas lasījumiem. Jutu vajadzību par to izteikties.
Krievu valodu iemācījos vēl pirms skolas gaitu sākšanas — pagalmā, protams, jo mājās runājām latviski. Atceros pirmo atskārtu, ka krievu valodā ir ne tikai atšķirīgi vārdi, bet arī dīvaini burti, kurus izrunā citādi nekā latviešu valodā. Piemēram, sj. Mums bija sētnieks, mucīgi ducīgs onkulis ar brillēm un ūsām, smaidīgs un draudzīgs arī pret bērniem. Un tieši viņš man mācīja šo sarežģīto burtu. Meņā zavut Vasjka1 — viņš nenoguris man stāstīja, un es centos atkārtot. Sanāca «vaska», un sētnieks smējās un atkal pacietīgi izrunāja jocīgi mīksto sj. Mājās mēģināju šo skaņkopu atkārtot mammai, un — brīnums! — mamma sj izrunāja tikpat mīksti kā krievu sētnieks. Taču viņa man teica, lai labāk saku: Vasīlijs, Vasīļij, viņa mācīja. Vasjka ir necienīgi, viņa piebilda.
