Februāra sākumā Turcijā un Sīrijas ziemeļrietumos pieredzētā zemestrīce atstājusi nospiedumu arī latviešu sirdīs — šī nelaime saistīta ar daudziem no mums
Cerība un bēdas. Pagājušās nedēļas nogalē no Rīgas lidostas uz Turciju divos dažādos reisos devās rakstniece Laima Kota un Emers Karadža.
Latviete ir precējusies ar turku rakstnieku Ahmedu Kotu, jau ilgus gadus dzīvo Stambulā. 6. februāra rītā, viesojoties pie bērniem Latvijā, viņu sasniedza ziņas, ka Turcijas dienvidaustrumos notikusi spēcīga zemestrīce. Tās mērogu, 7,8 magnitūdas pēc Rihtera skalas, ģeologi salīdzināja ar spēcīgāko atomizmēģinājumu, kāds jelkad uz Zemes veikts. Lai arī tieši Stambulas apkārtnē var notikt nākamā zemestrīce, Laima steigšus atgriezās Turcijā, viņai bija svarīgi būt blakus dzīvesbiedram. Velkot ar pirkstu pa Turcijas karti, viņi sacīja viens otram: šeit dzīvo Ahmeda kursabiedri, šeit — tuvi draugi, bet šeit — draugu ģimene. Starp paziņām arī Turcijā augstu vērtētā literatūras profesore Imita Meriča, moderna un erudīta sieviete, pēc Laimas Kotas vārdiem, arī Turcijas prezidenta Erdogana padomniece. Viņas tēva, slavenā rakstnieka un tulkotāja Džemila Meriča piemiņai Rejhanli pilsētā, Hatajas provincē, tika atvērts muzejs. Pirms mēneša Laima ar vīru brauca tur paciemoties. Kuplās, izglītotās dzimtas māja zemestrīcē nu sabrukusi, un pagaidām nav zināmi cilvēku likteņi.
Pēc 6. februāra naktī notikušās zemestrīces dienā sekoja nākamā. Desmit Turcijas pilsētās, kā arī Sīrijas ziemeļrietumos sagruva ēkas un bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Tas bija iemesls, kāpēc smagu sirdi ar reisu Rīga—Stambula pirms nedēļas ceļā devās arī latvietes Paulas Karadžas vīrs Emers. Kahramanmarašas pilsētā zem drupām dzīvību zaudēja viņa māte Esma Karadža. Pārējiem ģimenes locekļiem, arī tēvam Ismailam Karadžam, izdevās paglābties. Ģimene diennaktīm dežurēja pie mājas, gaidot, kad glābēji no gruvešiem izvilks māti — viņi zināja, kur sieviete atradās zemestrīces brīdī, drupās bija redzamas viņas ķermeņa daļas. Sagaidīt brīdi, kad mirstīgās atliekas tiek izceltas, bija svarīgi: ja piederīgo nebija klāt, mirušos aizveda uz masu kapiem. Traģēdijas apmēri turkiem lika rīkoties ātri.
Lētās un nedrošās būves
«Pārdesmit sekundes, un māja bija sagruvusi,» vīra radinieku stāstīto atminas angļu valodas privātskolotāja Paula Karadža. Nav tā, ka turku ģimenes tagad var apvienoties un kopīgi sērot par mīļajiem, ko zaudējuši. «Viņi ir ierauti humānajā krīzē, ko mēģina risināt — palīdz dažādos veidos cits citam, naktī guļ divas trīs stundas. Nav laika apsēsties un padomāt, kas pašam noticis,» saka Paula.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.