Aizvadītajā gadā kādas darba dienas izskaņā manā auto skan Latvijas Radio ziņas. Ir vakars un pirmo reizi dzirdu pieteikumu, ka tās ir ziņas vieglā valodā. Nebiju iepriekš to piefiksējusi. Ziņas skanēja lēnāk, vārdu izvēle bija vienkārša, arī teksts attiecīgi īsāks. Īpaša norāde, ka skanēs ziņas vieglā valodā. Nozīmīgs satura pieejamības piemērs Latvijas mediju vidū, nacionālo mediju pienākums, lai veicinātu iekļaujoša satura esamību. Spriežot par laiku, kurā tas skanēja, mērķauditorija nav jaunā paaudze. Bet kāpēc ne, tikai citā kanālā un laikā?
Nākamā epizode. Esmu uz pagarināto nedēļas nogali Vācijā pie draugiem. Piefiksēju, ka vakarā uz ekrāna ziņas vācu valodā. Draugu bērni vecumā no 8 līdz 11 gadiem kā uzticīgākie animācijas filmu fani pielipuši ekrānam un skatās ziņu pārraidi. Pēc tam pie vakariņām vaicājam, ko jaunu dzirdējuši. Un bērni sāk stāstīt, kas aktuāls valstī un pasaulē.
Mūsu draugi norāda, ka dažkārt paši palaiduši garām kādu ziņu detaļu un mēdz iegūt detaļas no saviem bērniem, jo Vācijā valsts televīzija nodrošina ziņas bērniem. Tās izskan nedaudz pirms vakara ziņām, ir vieglākā valodā, dzīvīgāks un vizuāli bagātāks pasniegšanas stils.
Bērni ir ne tikai dzirdējuši, bet var ar vecākiem iesaistīties sarunā par to, kas notiek pasaulē, uzdot jautājumus vecākiem par neskaidro, diskutēt, paust viedokli par dzirdēto. Dažkārt pat skaidro vecākiem kaut ko. Lielisks aktīvas pilsoniskās sabiedrības audzināšanas piemērs. Turklāt tā ir daļa no ģimenes vakariņu galda kultūras – pārrunāt ar bērniem dienu savā dzīvē un pasaulē. Mūsu bērni ir pelnījuši saturīgu un objektīvu informāciju. Reizēm mēs, vecāki, esam savu aizspriedumu gūzmā, tādējādi cenšoties bērniem “pielipināt” mūsu domas.
Vēl viena epizode. Darba dienās, braucot uz un no darba, esmu pamainījusi radio lietošanas paradumus – no fantastiskā pieci.lv uz BBC. Motivācija – samazināt mūziku un palielināt ziņu apjomu, kā arī paplašināt ziņu ģeogrāfiju. No vietējām intrigām, laika ziņām, vietējās kultūras pērlēm, reģionālajiem nemieriem uz pasaules nemieriem, vides un cilvēces nākotnes izaicinājumiem, pasaules politikas notikumiem. Pēc pāris rīta braucieniem mašīnā un klausoties BBC, mans dēls nāca ar atklāsmi, ka saturs vērtīgāks, mazāk provinciālā. Angļu valoda šiem jauniešiem nav problēma, pārzina labāk nekā mēs. Interesants bija fakts, ka 14 gadus vecs jaunietis norādīja, ka “mums tikai par laika ziņām stāsta, un vēl spēles un izklaides”. Uzskatu, ka kopumā Latvijas sabiedriskie mediji dara lielisku darbu, bet caur saviem novērojumiem secinu, ka ziņu meklējumos ir mūsu jaunā paaudze, taču mērķēta piedāvājuma viņiem nav, vēl jo vairāk tajos formātos un kanālos, kādus tie šobrīd patērē.
Pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pasūtījuma Latvijas Fakti 2022. gada vasarā veica ikgadējo pētījumu par Latvijas iedzīvotāju mediju satura lietošanas ieradumiem. Pētījums ir garš, bet tas, ko tajā meklēju, bija jauniešu vērtējums par dažādu mediju izmantošanu, tai skaitā ārvalstu satura lietošanu Latvijā kopumā. Īpašu detaļu nebija, bet sadaļa par mediju lietošanas valodu iedeva ieskatu ziņu satura izmantošanā. Daži fakti no pētījuma turpinājumā.
Pētījumā norādīts, ka mediju lietošanas valodas aina sabiedrībā nav mainījusies kopš iepriekšējā mediju pētījuma 2021. gadā. Latviešu valodā ikdienā medijus lieto dominējošā daļa – 84% – valsts iedzīvotāju. Tradicionāli nozīmīgs konkurents latviešu valodai informatīvajā telpā ir arī krievu valoda – mediju saturu ikdienā krievu valodā patērē vairākums (60%) Latvijas iedzīvotāju. Mazākumtautību grupā medijus krievu valodā lieto gandrīz visi (95%) aptaujātie. Nozīmīga auditorija Latvijā ir arī Rietumu medijiem angļu valodā. Katrs trešais (34%) pētījuma dalībnieks ikdienā lieto medijus angļu valodā.
Aptaujas rezultātu analīze atklāj tendences – jo gados jaunāki, ar augstāku izglītības un ienākumu līmeni ir aptaujātie, jo lielāks ir to respondentu skaits, kuri lieto medijus angļu valodā. Jauniešu vidū vecumā no 16 līdz 24 gadiem mediju saturu angļu valodā patērē divas trešdaļas (66%) respondentu. Vecuma grupā virs 55 gadiem šādu iedzīvotāju skaits nesasniedz 20% robežu. Tas nozīmē – ja vien jauniešos ir veicināta ziņu apguve un medijpratība, tad viņiem pieejamais saturs strauji ieiet ārpus Latvijas mediju telpas robežām, un tas ir ļoti labi.
Par nepieciešamību bērniem radīt vidi ziņu un notikumu analīzei man lika aizdomāties vēl kāds notikums. Debates vecāku starpā par tēmu, vai ar bērniem jāiesaistās sarunās par karu, šajā gadījumā – par notikumiem Ukrainā. Viedokļu dažādība demokrātijā ir apsveicama, bet nevaru pieņemt viedokli, ka bērniem jābarojas tikai no vecāku sakošļātas informācijas. Baidos pat domāt, cik aizspriedumaina varētu būt sabiedrība, ja tā barotos tikai no iepriekšējās paaudzes viedokļa. Bērni nav jābiedē ar pasaules likstām, jo bērnība ir jābauda, bet tiem ir jāspēj vecumam atbilstošā veidā parādīt likumsakarības, riskus un iespējas.
Taisnība tiem vecākiem, kuri norāda – mums trūkst zināšanu, kā runāt par šiem bieži vien traģiskajiem notikumiem bez sakāpinātām emocijām un aizspriedumiem, tāpēc labāk nerunāsim par šo tēmu vispār. Vai arī vecākiem ir sociāli, ekonomiski vai politiski stigmatizēts viedoklis par kaut ko. Tieši tāpēc būtu nozīmīgi nacionālajiem medijiem ieguldīt līdzekļus, piesaistīt ekspertus un radīt vērtīgu ziņu saturu valsts jaunākajiem iedzīvotājiem.
Labā ziņa, ka jaunā paaudze aug ar satura platformām, kurās studijas, liela investīcija infrastruktūrā vairs nav tik būtiska. Svarīgākais ir daudzpusīga informācija, kura jāspēj aiznest uz kanāliem, kuros atrodas jaunieši.
Pēc iepriekšminētā pētījuma datiem Twitter katru vai gandrīz katru dienā Latvijā lieto 20% jauniešu vecumā no 16-24 gadiem, Telegram – 22%, TikTok – 46%, nacionālos medijus (LTV, LR un lsm.lv) – 18%, Instagram – 60%, Youtube – 50%, Facebook – 56%, Whatsapp – 78%.
Kad palūdzu atgriezenisko saiti par manu uzrakstīto kādai viedai trīs bērnu mammai, viņa man atrakstīja šo: “Tavs rakstītais atgādināja vienu domu, kuru savulaik teica Mišelas Obamas mamma. Kad Mišela bija jautājusi mammai, kā vecākiem izdevās viņus ar brāli izaudzināt par tik lieliskiem cilvēkiem (t.i., gudriem, izglītotiem, mērķtiecīgiem, gana ambicioziem), mamma bija atbildējusi apmēram tā: “Mēs jūs neaudzinājām par bērniem. Mēs jūs audzinājām par pieaugušajiem.” Tā vienmēr ir pieaugušo apzināta izvēle vai fokuss, kādu veidot jauno sabiedrību. Kā saka, ko mēs gribam galu galā? Ja gribam domājošus jauniešus, kas ir patstāvīgi, sabiedriski un pilsoniski aktīvi, ar kritisko domāšanu utt., tad ir apzināti jārada apstākļi, kuros viņi par tādiem var izaugt. Un impulsam gudrā veidā ir jānāk tieši no vecāku vai sabiedrības puses. Nav šaubu, atrast un skatīties kaķīšu video vai jebkuru citu izklaidējoša satura video ir daudz vienkāršāk kaut vai tāpēc, ka tāda satura ir daudz vairāk. Ja fokuss ir uz to, ka līdz 18 gadiem ir laimīgā un bezrūpīgā bērnība, nevar sagaidīt, lai jaunietis pēkšņi vienā naktī kļūst pieaudzis ar drošu pārliecību, ka viņš ir dzīvei sagatavots, lai kādas ķēpas tur nāktu dienas kārtībā.”
Latvijā strādājošie ziņu kanāli ļoti labi izmanto dažas no sociālo mediju platformām ziņu nodošanai, bet vai tajās mākam radīt ziņu saturu vieglā valodā, lai tas izbalansētu vieglo saturu, kas jauniešus ik dienu izklaidē TikTok?
Autore ir divu jauniešu mamma, Riga Business School komunikācijas un mārketinga direktore
Pagaidām nav neviena komentāra