Vai iespējas sabalansēt pienākumus darbā un mājās atšķiras atkarībā no dzimuma
Islandē 1975. gada 24. oktobris zināms kā Garā piektdiena. Todien biroji bija pilni ar bērniem, kurus tēvi centās piekukuļot ar saldumiem, lai paši spētu pastrādāt. Lielveikalos tika izpārdotas desiņas. Skolas, bērnudārzi un zivju rūpnīcas bija vai nu slēgtas, vai darbojās ierobežotā režīmā.
Apvienoto Nāciju Organizācija 1975. gadu bija pasludinājusi par Sievietes gadu, un islandietes bija nolēmušas šim titulam piešķirt patiesu nozīmi. Piecu lielāko sieviešu organizāciju pārstāves izveidoja komiteju, kas nāca klajā ar ideju par streiku: 24. oktobrī neviena islandiete nestrādās ne tikai algotā darbā, bet arī mājās — negatavos ēst, netīrīs māju un nepieskatīs bērnus, ļaujot vīriešiem (un valstij kopumā!) piedzīvot to, kāda būtu ikdiena bez sieviešu «neredzamā» darba.
Streikā piedalījās 90% Islandes sieviešu, un 25 tūkstoši no viņām Reikjavīkā piedalījās lielākajā no todien valstī notikušajiem 20 streikiem — vairāk nekā 11% no Islandē tolaik dzīvojošajiem 220 tūkstošiem cilvēku.
2016. gadā izdevums The Economist Islandi nodēvēja par «labāko valsti strādājošai sievietei». Tomēr apzīmējums «strādājoša sieviete» ir visai nekonkrēts. Gluži vienkārši — lielākā daļa sieviešu ir «strādājošas sievietes», atšķirība tikai tajā, vai viņas par darbu saņem vai nesaņem samaksu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.