Prinča patiesība

Nebiju starp «agrajiem putniem», kas tūliņ uzklupa prinča Harija skandalozi atklātajai autobiogrāfijai un kolektīvi sasniedza jaunu pasaules rekordu — pirmajā dienā nopirkti 1,43 miljoni angļu valodas eksemplāru. Izrāviens pamatīgs, jo iepriekšējais rekords bija 887 tūkstoši, ko 2020. gadā izpelnījās prezidenta Obamas memuāri. 

Taču padevos drīz vien. Uz ASV aizbēgušās britu karaļnama atvases TV interviju karuselis aizvadītajā nedēļā bija tik intensīvs, ka aizķera arī mani, pret monarhijas peripetijām diezgan imūnu republikas atbalstītāju. Vispirms iedegās žurnālistiska interese par pirmavota stāstu, kas vienmēr ir un būs citā svaru kategorijā nekā anonīmas klačas. Bet, kad sāku lasīt bezmaksas paraugeksemplāru Kindle, uzreiz iekritu izcili uzrakstīta teksta saldajās lamatās. Starp citu, grāmatas reālais autors — žurnālists Mēringers, Pulicera prēmijas laureāts, kas jau iesitis roku autobiogrāfiju žanrā — ir uzaudzis tepat Arizonā.

Prinča stāstu var lasīt vairākos līmeņos, fokusējoties uz karaļnama intrigām vai disfunkcionālajām ģimenes attiecībām, bet mani uzrunāja Harija atklātība par jauna cilvēka pieaugšanas sāpēm, kad agrīnos pusaudža gados jāpārdzīvo mammas nāve un caur vientulības, atkarību un dusmu miglu jāuztausta ceļš pie pašvērtības, dzīves jēgas un mīlestības. Lai vai kā Harija atklāsmes ietekmēs karaļnama nākotni, kas daļēji atdota mežonīgo britu tabloīdu rokās (atcerieties šķebinošo telefonu uzlaušanas un policijas kukuļošanas skandālu, kas noveda uz apsūdzēto sola Mērdoka impērijas žurnālistus!), prinča stāsta lielākā vērtība man šķiet viņa cilvēcība.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā