Nebiju starp «agrajiem putniem», kas tūliņ uzklupa prinča Harija skandalozi atklātajai autobiogrāfijai un kolektīvi sasniedza jaunu pasaules rekordu — pirmajā dienā nopirkti 1,43 miljoni angļu valodas eksemplāru. Izrāviens pamatīgs, jo iepriekšējais rekords bija 887 tūkstoši, ko 2020. gadā izpelnījās prezidenta Obamas memuāri.
Taču padevos drīz vien. Uz ASV aizbēgušās britu karaļnama atvases TV interviju karuselis aizvadītajā nedēļā bija tik intensīvs, ka aizķera arī mani, pret monarhijas peripetijām diezgan imūnu republikas atbalstītāju. Vispirms iedegās žurnālistiska interese par pirmavota stāstu, kas vienmēr ir un būs citā svaru kategorijā nekā anonīmas klačas. Bet, kad sāku lasīt bezmaksas paraugeksemplāru Kindle, uzreiz iekritu izcili uzrakstīta teksta saldajās lamatās. Starp citu, grāmatas reālais autors — žurnālists Mēringers, Pulicera prēmijas laureāts, kas jau iesitis roku autobiogrāfiju žanrā — ir uzaudzis tepat Arizonā.
Prinča stāstu var lasīt vairākos līmeņos, fokusējoties uz karaļnama intrigām vai disfunkcionālajām ģimenes attiecībām, bet mani uzrunāja Harija atklātība par jauna cilvēka pieaugšanas sāpēm, kad agrīnos pusaudža gados jāpārdzīvo mammas nāve un caur vientulības, atkarību un dusmu miglu jāuztausta ceļš pie pašvērtības, dzīves jēgas un mīlestības. Lai vai kā Harija atklāsmes ietekmēs karaļnama nākotni, kas daļēji atdota mežonīgo britu tabloīdu rokās (atcerieties šķebinošo telefonu uzlaušanas un policijas kukuļošanas skandālu, kas noveda uz apsūdzēto sola Mērdoka impērijas žurnālistus!), prinča stāsta lielākā vērtība man šķiet viņa cilvēcība.
