1991.gada barikādes Zaķusalā. Foto -Ilgvars Gradovskis
Šonedēļ atceramies liktenīgos notikumus pirms jau 32 gadiem – Barikādes. 1991. gadā naktī no 12. uz 13. janvāri padomju karavīri un tanki uzbruka cilvēku pūlim, kas bija sapulcējies ap Viļņas televīzijas torni. Ar šāvieniem un, sabraucot ar tankiem, tika nogalināti 13 lietuvieši, un vēl viens mira no infarkta. Čekas leitnants mira no atlecošas lodes, ko izšāva viņa paša spēki.
Pēc šīs brutalitātes Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā. Protesta demonstrācijā Daugavmalā piedalījās ap pusmiljons cilvēku. Tajā pašā dienā sāka veidot barikādes Vecrīgā, lai aizkavētu tanku un bruņutehnikas virzīšanos uz Augstāko padomi (tagad - Saeimas nams) un Radio namu Doma laukumā. Tāpat apsargājami bija Ministru padome un Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā.
Barikāžu aizstāvēšanas akcijā, riskējot, iespējams, ar savu dzīvību, piedalījās 40 – 50 tūkstoši.
Nedēļas beigās kritušo skaits bija pārsteidzoši mazs. Robertu Mūrnieku nošāva Vecmīlgrāvī 16. janvārī. Vladimiru Gomonoviču, Sergeju Konoņenko, Ediju Riekstiņu un Andri Slapiņu nošāva 20. janvārī uzbrukuma Iekšlietu ministrijai (tagad - Grand Poet Hotel) laikā; Gvido Zvaigzni tad smagi ievienoja, viņš vēlāk mira no ievainojumiem. Ilgvars Grieziņš mira negadījumā 21. janvārī, veicot barikāžu celtniecību pie Augstākās padomes.
Barikāžu miermīlīgā aizstāvēšana parādīja pasaulei, ka mēs esam gatavi riskēt ar visu, lai atgūtu mūsu neatkarību. Padomju varas izvērstais slaktiņš Viļņā lika saprast, ka Barikāžu laiks varētu beigties ar lielu upuru skaitu.
Tagad Latvija ir atkal neatkarīga valsts, daļa no NATO, un mūsu Barikādes varam un vajag aizstāvēt, ar ko vairāk nekā ar plikām rokām. Kā redzam atkal un atkal Ukrainā, Maskava nežēlo nevienu – ne civilistus, ne sagūstītos karavīrus un pat ne paši savus karavīrus. Krievijas armijā iesauktajiem un uz Ukrainu nosūtītajiem karavīriem ir patiešām bēdīgs liktenis, jo viņi ir kļuvuši par agresorvalsts instrumentiem un pelnījuši tikai nogalināšanu vai saņemšanu gūstā.
Latvijā veidojas obligātais Valsts aizsardzības dienests, kas papildinās mūsu spējas aizstāvēties. Tam jābūt gudri izstrādātam, lai visefektīvākā veidā izmantotu mūsu dzīvo spēku, jo tā ir salīdzinoši maz.
Ir atkal Barikāžu laiks, bet jau citā pakāpē. Mēs negribam savu Buču vai Izjumu. Mūsu liktenis ir mūsu rokās.
Autors ir laikraksta Latvietis palīgredaktors
