Ilustrācija — Laura Liepiņa
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Bagāžnieks tik pilns, tas knapi aiztaisās. Pa mašīnas aizmugurējo stiklu izplūdis Dormeo matracis. Salonā pie kājām somas, maisi, maisiņi. Jaunākais bērns iedreifē miegā jau drīz pēc izbraukšanas, uzdāvinādams mums visiem nedaudz miera. Ceļš ir savas trīs stundas garš. Līkumotās ciemu ieliņas priecē acis. Ieraugot paralēlo jūras krastu, katrreiz gribas iesaukties: te, reku i! Jūras līnija kā pavediens. Kaut varētu sevi piesiet pie tās un lidot līdzi kā pūķis debesīs. Tikmēr mazais auto gāzelējas pagriezienos un rūc uzkalniņos. Drīz mēs iebraucam mazā meža celiņā — «Kolka, čau!» Jaunuzceltā mazmājiņa stūrī kontrastē ar apkārtni, bet sveicina kā civilizācijas karogs. Nojauktie vārti viensētā atstāj pamestu iespaidu, kaut pagalms tik pazīstams. Tur atskanēja mūsu pirmie «es tevi mīlu», kamēr egles, garas kā dievi, pagalmā bija sastājušās mums apkārt. Atminos briestošo vēderu, kas lika atgulties krēslā; dzimšanas dienu dunu, kad zem sirds jau otrs.
