Krievijas karaspēks jau kopš oktobra sākuma masīvi apšauda Ukrainas enerģētikas infrastruktūru. Piemēram, 23. novembrī okupanti palaida 67 spārnotās raķetes uz kritiski svarīgiem objektiem vairākās pilsētās. Ukrainas aizsardzības spēki notrieca 51 no tām, kā arī piecus dronus kamikadzes. No 31 raķetes, kas tika izšauta uz Kijivu, izdevās notriekt 21.
Šā uzbrukuma dēļ 73 gadus vecā pensionāre Ludmila Dzjuba 18 stundas bija bez elektrības, kas nozīmē gaismas, siltuma un ūdens padeves pārrāvumu. Triecienus pa Kijivu viņa redzēja no sava 24. stāva dzīvokļa, kas atrodas jaunā mikrorajonā Dņepras upes kreisajā krastā. «Visi mani logi ir vērsti uz labo krastu, centru es redzu kā uz delnas,» viņa stāsta. «Trauksmes laikā man nesanāk paslēpties pagrabā, tāpēc slēpjos starp nesošajām sienām.»
Ludmila padomju laikā bija pētniecības institūta ekonomiste, pēc 1991. gada sāka strādāt par grāmatvedi. Kopš 2012. gada atraitne ir pensijā. Viņai ir divi pieauguši dēli, katram ir sava ģimene. Ludmilai ir trīs mazmeitas. Agrāk lielā ģimene nedēļas nogales bieži pavadīja pie viena galda, taču pēdējos deviņus mēnešus nav sanākuši kopā. Dēli sievas un bērnus ir aizsūtījuši uz Poliju un Spāniju. Paši strādā oficiālos amatos un darbojas kā brīvprātīgie.
«Gaismu atslēdz bieži, tāpēc mans galvenais uzdevums ir paspēt aiziet uz veikalu. Jau iepriekš izveidoju sarakstu un cenšos visu izdarīt ātri. Ja pēkšņi pazūd elektrība, kase vairs nedarbojas, nevar samaksāt par pārtikas produktiem, un tie jāatstāj pie kases. Ja man izdodas samaksāt par pirkumiem, ātri jāskrien mājās. Ja atslēgtu elektrību, man nāktos kāpt kājām līdz 24. stāvam. Vairākas reizes tā jau ir noticis. Reiz līdz 24. stāvam uzkāpu ar 13 kg smagu somu. Vajadzēja divas dienas, lai atgūtos.»
Ludmila stāsta, ka kara laikā jaunajos dzīvojamo māju kompleksos dzīvot ir grūtāk nekā padomju laikā celtajās blokmājās un hruščovkās. «Jaunajās ēkās daudz kas ir atkarīgs no elektrības: autonomā apkure, lifti, drošības sistēmas. Kad pazūd strāva, dzīve apstājas. Mana māsa dzīvo 1970. gadā celtā blokmājā, to apkurina centralizēti, un pat tad, kad nav elektrības, viņiem ir siltums. Es staigāju pa māju divās siltajās biksēs un divos džemperos. Reizēm pat ārā ir siltāk,» stāsta pensionāre.
Vecākais dēls ir atnesis tūristu gāzes plītiņu un četrus gāzes balonus. Ar to pietiks apmēram trim nedēļām. Agrāk viņa maltītes gatavoja tikai sev un mazās porcijās. Tagad uz elektriskās plīts (ja ir strāva) cenšas savārīt vairāk. Ledusskapja vietā izmanto balkonu. Ar pāri palikušajām vakariņām pacienā kaimiņus.
«Mēs ar kaimiņiem tagad esam kā ģimene, visi cenšas cits citam palīdzēt. Ja man šodien ir gatavs ēdiens, baroju es. Ja sanāk, kaimiņi pacienā arī mani. Taču tas notiek retāk, jo viņi strādā, es esmu vienīgā pensionāre mūsu stāvā. Vēl ir daudz brīvprātīgo, kas palīdz vientuļiem cilvēkiem un daudzbērnu ģimenēm, atnesot pārtiku un medikamentus. Tagad ikviens mūsu kopienā cenšas kādam palīdzēt, cilvēki ir kļuvuši daudz laipnāki cits pret citu.» Ludmila pastāsta, ka viņas dzīvojamajā kompleksā ir izveidota iniciatīvas grupa, kas jau iegādājusies kurināmo un aprīkojumu, lai varētu gatavot ēdienu uz ugunskuriem, ja situācija kļūs kritiska.
«Agrāk es mēdzu skatīties ziņas no Mariupoles, un mana sirds sāpēja, redzot cilvēkus, kas maltīti gatavo savā pagalmā uz ugunskura. Tagad esmu mierīgi pieņēmusi šo faktu un darīšu visu, lai izdzīvotu un savām acīm redzētu mūsu uzvaru,» saka Ludmila.
Tagad viņas lielākais sapnis ir redzēt mazmeitas. Pagaidām šo mīlestību aizvieto divi kaķi: runcis Goša un kaķene Margoša.
Pensionāre stāsta, ka visgrūtāk ir samierināties nevis ar sadzīves grūtībām, kas saistītas ar gaismas un siltuma trūkumu, bet gan ar jauno realitāti. «Vislielākās sāpes man sagādā mani krievu vienaudži. Mani pārņem šausmas, kad dzirdu viņus ar putām uz lūpām sakām, ka visi ukraiņi jāiznīcina. Es nesaprotu, kad un kā viņi varēja tik ļoti degradēties. Kā tik ļoti var ienīst ukraiņus tikai tāpēc, ka nevēlamies dzīvot Krievijas okupācijā? Vēlamies dzīvot demokrātiskā valstī!»
Ludmilas ģimenei Kijivas apgabala Ivankovo ciemā aptuveni pusotras stundas attālumā uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas ir vasarnīca. Braucienu uz turieni šajā vasarā viņa nodēvē par vienu no briesmīgākajiem piedzīvojumiem. «Tā bija vienīgā reize visa kara laikā, kad es raudāju. Jau pirms kara šajos ciematos jaunu cilvēku vairs nebija, tur dzīvoja galvenokārt vecīši. Tagad tur ir tikai drupas. Viss izlaupīts. Pa manu māju un žogu ticis šauts no tanka. Aizstiepa plīti, veļasmašīnu, velosipēdus. Mana dvēsele sāp nevis tāpēc, ka tika izzagts mūsu īpašums, bet gan tāpēc, ka viņi ir izpostījuši tūkstošiem dzīvju. Šī ziema būs ļoti grūta, bet mēs izdzīvosim, un es ceru, ka šī būs pēdējā ziema arī Krievijas Federācijai. Mēs esam gatavi dzīvot bez gaismas, bez siltuma un noteikti — bez krieviem,» saka Ludmila.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra