Ceru uz saprāta uzvaru 10

Nellija Ločmele valsts svētku svinībās Losandželosā.
Nellija Ločmele

Nellijas Ločmeles uzruna 18. novembra svinībās Losandželosas latviešu namā

Mīļie tautieši, latviešu kopienas aktīvais kodols, dāmas un kungi!

Šis man ir neparasts 18. novembris.

Sākšu ar acīmredzamo, ka šodien ir 19. datums. Mēs esam sapulcējušies uz neatkarības svinībām dienu vēlāk, sestdienā, jo atrodamies valstī, kurā Latvijas Republikas proklamēšana nav oficiāls iemesls svētkiem, vismaz pagaidām.

Losandželosas un Kalifornijas latviešiem tā ir ierasta lieta, bet es pirmo reizi svinu Latvijas neatkarības dienu tālu prom no mājām, no savas dzimtas un dzimtenes.

Parasti mans svētku rituāls būtu svinīgā pieņemšana Rīgā, Nacionālā teātra ēkā, kur 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta neatkarīga Latvijas Republika. Tā ir īpaša vieta, kur būt Latvijas dzimšanas dienā. Dziedot valsts himnu šajās teātra sienās, es vienmēr zinu un sajūtu, ka mana balss — un visu mūsu šodienas latviešu balsis — pievienojas neredzamam iepriekšējo paaudžu korim, kas valsts proklamēšanas brīdī ar milzīgām cerībām un apņēmību dziedāja Dievs, svētī Latviju.

Šogad es nevarēju atsaukties Valsts prezidenta ielūgumam, jo izrādījās, ka šajā 18. novembrī Nacionālais teātris Rīgā man ir daudz tālāka adrese, nekā Latviešu nams Losandželosā.

Taču es esmu ļoti pateicīga par šo dzīves pavērsienu, jo tas man ļauj no citāda skatpunkta paskatīties uz mūsu Latviju. Esot tūkstošiem kilometru tālumā, kā no putna lidojuma pazūd sīkās grambas, dangas un bedres, un skaidrākas kļūst mūsu tautas ceļa aprises.

Un tas ir apbrīnojams ceļš tautai, kura apvieno mazāk par diviem miljoniem cilvēku. Šajā ceļā ir sīvi izcīnītas uzvaras, piepildītas cerības un jauni sapņi par labāku nākotni.

Taču šis ceļš nav bijis vienmēr viegls, tajā ir daudz arī sāpju un zaudējumu. Jūs, jūsu vecāki un vecvecāki to zina no savas dzimtas personiskās pieredzes. Arī es to zinu no savas dzimtas pieredzes un tāpēc šajā svētku dienā ar mīlestību pieminu savu vectēvu, kuru nekad neesmu satikusi, jo viņš — zemnieks un draudzes kora diriģents — vēl spēka gados aizgāja mūžībā pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā, pirms es biju piedzimusi šajā pasaulē.

Bet ir vēl kāds svarīgs apstāklis, kas padara šī gada 18. novembri atšķirīgu no daudziem iepriekšējiem. Un tas neskar tikai mani vai mūs, latviešus, bet visu brīvo pasauli.

Mīļie draugi,

Mēs šogad svinam neatkarīgās Latvijas dzimšanas dienu laikā, kad Ukrainā notiek asiņains karš. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām risinās tik brutāla un plaša militāra sadursme Eiropā. Ir noticis grūti iedomājamais — Krievijas vadonis Putins ir iebrucis kaimiņvalstī, lai iznīcinātu to un pakļautu tautu Kremļa impēriskajai ietekmei.

Vēl tikai pirms nedēļas, Lāčplēša dienā, mēs kopā ar ukraiņiem uzgavilējām nozīmīgam kara pavērsienam, Hersonas atbrīvošanai Ukrainas dienvidu frontē. Karš dod daudz iemeslu asarām, bet šoreiz tās bija prieka asaras, redzot jaunus un vecus ar ziediem un karogiem sagaidot atbrīvošanu pēc astoņus mēnešus ilgas okupācijas.

Redzot šos kadrus no Hersonas atbrīvošanas, es domāju par Latviju. Kopš kara pirmās dienas, ar drebošu sirdi sekojot līdzi Ukrainas aizstāvības cīņām, es vienmēr domāju par Latviju.

Par to, kā Krievijas uzbrukums no jauna uzvēdī briesmīgo vēstures elpu. Kā šis karš atdzīvina bailes sirmgalvjos, kas savulaik paši piedzīvojuši Otrā pasaules kara šausmas.

Kā šis iebrukums parāda brīvības vērtību jaunākām paaudzēm, kas ir dzimušas neatkarīgā valstī un nekad nav pieredzējušas padomju cietumu, čekas teroru un brīvdomības apspiešanu.

Krievija Ukrainā uzbrūk tieši tām pašām vērtībām, kuras mēs liekam savas valsts pamatā — brīvība, dzīvība, cilvēka cieņa, tautas tiesības pašai lemt savu likteni un runāt savā valodā.

Diemžēl «krievu okupants» vairs nav jēdziens no Otrā pasaules kara un vēstures grāmatām, tā atkal ir realitāte.

Krievu raķetes krīt Eiropas valsts galvaspilsētā, nogalinot bērnus, iznīcinot dzīvojamās mājas, skolas un slimnīcas.

Krievija ir okupējusi milzīgas Ukrainas teritorijas — gandrīz trīs Latviju apmērā. Trīs Rīgas, trīs Vidzemes, trīs Kurzemes, trīs Zemgales un trīs Latgales ir atšķeltas no Ukrainas valsts un pārvērstas ellē.

Un runa nav tikai par zemi, tās bagātībām, rūpniecisko jaudu vai piekļuvi jūras ceļiem. Runa ir par cilvēkiem, kurus okupācijas režīms vajā, spīdzina un nogalina tikai tāpēc, ka viņi ir savas valsts patrioti.

Tūkstošiem upuru, izpostītu ģimeņu un salauztu dzīvju. Miljoniem bēgļu. Šī kara noziegumu saraksts ir šausminošs un es esmu pārliecināta, ka būs vajadzīgs īpašs tribunāls, lai sauktu vainīgos pie atbildības.

Kas šajā briesmu situācijā sargā mūs? Mēs zinām atbildi — NATO līguma 5. pants.

Mēs šobrīd Latvijā varam justies pasargāti kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts, jo savos 30 atjaunotās neatkarības gados esam izdarījuši gudras izvēles un parūpējušies par savu drošību.

Taču būsim godīgi, šī drošība ir pilnīgi atkarīga no tā, ka pasaulē turpina valdīt iedibinātā starptautiskā kārtība, ka līgumiem un likumiem joprojām ir spēks.

Un tieši to izaicina un vēlas sagraut Putins, iebrūkot Ukrainā un cerot apturēt palīdzību tai, draudot ar kodolkaru.

Mēs zinām, ka Putina plāni neaprobežojas ar Ukrainu, viņš pats šo karu ir definējis kā principiālu sadursmi ar Rietumu pasauli.

Šajā pašā nedēļā, kamēr Krievijas armija cieš kārtējo sakāvi un ir spiesta atkāpties, pa Maskavas ielām maršē propagandas apstulbināti krievi, kas pieprasa raķešu triecienu Vašingtonai.

Tieši tāpēc Putins ir jāaptur un jāsakauj tagad, lai viņš nevarētu doties tālāk.

Tieši tāpēc mūsu valsts drošība un nākotne šobrīd izšķiras Ukrainas frontē.

Mēs to zinām un saprotam. Tāpēc Latvija ir atvēlējusi Ukrainai trešdaļu sava aizsardzības budžeta un visa veida palīdzības apjomā mēs esam starp līderiem pasaulē, rēķinot proporcionāli valstu ekonomikas mērogam.

To zina un saprot arī NATO partneri, visa Eiropa un brīvā Rietumu pasaule ir sadzirdējusi šo trauksmes zvanu.

Viens no ievērojamākajiem mūsu laika vēsturniekiem Timotijs Snaiders, kas dziļi pētījis Hitlera un Staļina režīmu noziegumus pagājušajā gadsimtā, saka — Ukraina šobrīd ir vissvarīgākā vieta pasaulē, kur izšķiras brīvības liktenis.

Likmes ir augstas. Vai ļausim impērisku murgu pārņemtai lielvalstij uzspļaut starptautiskajām saistībām un iekarot kaimiņvalsti? Nav šaubu, ka citi nedemokrātiskie režīmi ar Ķīnu priekšgalā seko līdzi, cik stingra ir brīvo Rietumu atbilde un kā šis karš beigsies. Agresors ir jāaptur un jāsakauj, lai citiem nebūtu kārdinājums sekot šim piemēram.

Par laimi, mēs esam liecinieki spēcīgai un vienotai Rietumu demokrātiju atbildei. Daudzi, kuri iepriekš runāja par «vēstures beigām», par liberālās demokrātijas neatgriezenisku uzvaru un sapņoja par pasakainiem biznesa darījumiem ar «draudzīgo» Krieviju, ir atmodušies.

Latvijai visos veidos ir jāstiprina šī sapratne un Rietumvalstu partneru apņēmība panākt Ukrainas uzvaru. Galu galā, atbalstīt Ukrainu nozīmē ne tikai nostāties morāles pusē šajā karā starp labo un ļauno, tā ir arī ļoti pragmatiska gādāšana par savu drošību.

Dāmas un kungi,

Es nešaubos, ka Ukraina šajā karā uzvarēs. Nešaubos, ka brīvība uzvarēs.

Patiesībā Ukraiņu cīņas gars ir apbrīnojams. Tas iedvesmo un pierāda, ka arī pret milzīgu pārspēku ir iespējams stāties pretī, ja tici brīvībai un pārliecini arī savus draugus nebaidīties.

Ukrainas prezidents Zelenskis ir kļuvis par drosmīga valstsvīra simbolu daudziem pasaulē. Katru dienu kopš kara sākuma viņš uzrunā savu tautu nelielos video vēstījumos. Šajos kara mēnešos, sekojot viņa uzrunām, es esmu iemācījusies ukraiņu valodu un pievienojusies daudzajiem miljoniem viņa sekotāju sociālajos tīklos.

Man kā latvietei Zelenskis ir ne tikai šodienas varonis, viņa drosme un izlēmība ir arī pagātnes traumas dziedēšana.

Šā gada februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā un desantnieku elites vienības nolaidās Kijivā, lai arestētu vai nogalinātu Zelenski, viņš paziņoja, ka paliek savā vietā. Tā nebija padošanās kā Ulmaņa aicinājums «es palikšu savā vietā, jūs palieciet savējās» 1940. gada jūnijā. Nē, tas bija drosmīgs aicinājums pretoties — palikt un cīnīties! Aizstāvēt savu valsti un brīvību.

Mēs nevaram mainīt savu vēsturi, bet ukraiņu drosme māca un iedvesmo mūs šodien. Ukraiņu cīņa liek ar skaidru prātu uzdot būtiskus jautājumus par Latvijas drošību — cik gatava sevi aizstāvēt ir mūsu tauta šodien? Cik liela ir «piektā kolonna» Latvijā? Ko mēs varam darīt labāk?

Tāpēc svarīgs simbolisks solis šovasar bija padomju okupācijas pieminekļa novākšana Rīgā un daudzās citās Latvijas vietās. Neticami, ka vēl 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas šajā sarkstā ir vairāk nekā 70 objekti.

Bet ar to vien nepietiek, ka aizvācam padomju sārņus. Ir jāliek vietā savas vērtības. Mums jāstiprina latviešu valoda, mūsu aizsardzības spējas, mūsu mediju brīvība, jāsargā demokrātijas pamati.

Katrs latvietis savā vietā un savā veidā var darīt ko jēdzīgu Latvijas labā.

Mīļie tautieši,

Šobrīd es uz vienu akadēmisko gadu esmu atstājusi žurnāla IR redakcijas vadību Latvijā un kā Fulbraita stipendiāte mācos Walter Cronkite school of Journalism, kas bāzēta Arizonas štata universitātē.

Dzīve Amerikā ir kā nemitīgs eksperiments. Kā žurnālistei man tas šķiet aizraujošs piedzīvojums, taču kā Latvijas pilsoni mani ārkārtīgi uztrauc politiskās vētras šeit Amerikā.

Pirms nepilniem diviem gadiem 6. janvārī es un daudzi pasaulē ar šausmām vēroja, kā beigsies vēlēšanās zaudējušā prezidenta Trampa sakurinātais valsts apvērsuma mēģinājums.

Bruņots iebrukumu Kapitolijā!!! To, kas 2001. gada uzbrukumā neizdevās Al-Qaeda teroristiem, divdesmit gadus vēlāk paveica paši amerikāņi. To vērot no Eiropas krastiem bija neticami un šausmīgi.

Par laimi, ASV demokrātiskās institūcijas izrādījās spēcīgākas par melu satracinātu pūli. Arī nupat aizvadītajās vidustermiņa vēlēšanās nav piepildījušās apokalptiskas prognozes. Taču mani dara ļoti bažīgu fakts, ka trešdaļa nupat jaunievēlēto parlamenta deputātu noliedz vai apšauba iepriekšējo prezidenta vēlēšanu rezultātus. Kā latvietei un kā eiropietei man atliek tikai vērot šo procesu no malas. Es ceru uz saprāta uzvaru.

Mīļie draugi,

Ik gadu vairāki tūkstoši pretendentu no visas pasaules piesakās uz ASV valdības stipendijām un iztur lielu konkursu. Tas nozīmē ļoti lielu dažādību Fulbraita stipendiātu vidū.

Mani studiju kolēģi Arizonā šobrīd ir žurnālisti no 12 valstīm dažādās pasaules malās. Cilvēktiesību un preses brīvības līmenis šajās valstīs daudzviet ir traģisks. Piemēram, zemākais līmenis mūsu grupā ir Bangladešai, kas šogad Pasaules preses brīvības indeksā ir noslīdējusi uz 162. vietu starp kopumā 180 valstīm. Žurnālistus tur arestē, medijus cenzē vai viņi pakļaujas pašcenzūrai, lai kaut kā mēģinātu izdzīvot.

Latvija šajā preses brīvības indeksā ieņem 22. vietu. Maniem studiju biedriem tas ir apbrīnojams, bet ļoti tāls mērķis. Tas ir tāls mērķis arī ASV, kas ieņem 42. vietu. Es neesmu pārsteigta par to. Diemžēl, vārda brīvības citadelē ASV patiesībā ik gadu sarūk neatkarīgu mediju un žurnālistu skaits, agrākais mediju biznesa modelis ir sadragāts, visaugstākā ranga politiķi sauc žurnālistus par tautas ienaidniekiem, bet sociālo tīklu plašumos brīvi kā meža uzgunsgrēks izplatās meli un dezinformācija.

Taču es neesmu laimīga par Latvijas 22. vietu. Jo mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā ir pirmajā desmitniekā pasaulē, līdz ar citām Ziemeļeiropas valstīm. Mums arī tur jābūt. Taču Latvija atpaliek mediju brīvības jomā tāpat kā virknē citu nozaru. Mūsu ekonomika neattīstās tik strauji un oligarhu samocītā mediju vide kopš dižķibeles tā arī nav atguvusies. Neatkarīgam žurnālistam un medijam Latvijā ir ļoti daudz darba, bet ir jāpieliek daudz pūļu un izdomas, lai izdzīvotu. Jums katram, un katram Latvijas cilvēkam ir vērts padomāt, kā atbalstīt neatkarīgu žurnālistiku un patiesības noskaidrošanu. Jūs varat veltīt savu uzmanību, laiku un naudu šiem svarīgajiem mērķiem.

Taču šie mēneši Amerikā man ir devuši arī jaunu pašapziņas elpu un likuši novērtēt sasniegto. Jūs sapratīsiet kāpēc. Es vēlos iepazīstināt ar dažiem maniem studiju biedriem.

Katja ir žurnāliste no Baltkrievijas. Pēdējo gadu viņa kā bēgle pavadīja Polijā, jo vīram un viņai pašai Minskā draudēja arests. Lukašenko režīms ir iemetis cietumā vairākus viņas kolēģus, vienu tieši šobrīd tiesā vienkārši par to, ka viņš uz ielas intervēja protestējus. Katja nezina, vai un kad viņa varēs atgriezties dzimtajā Minskā un redzēt savus vecākus.

Jiiiii ir žurnāliste no Dienvidkorejas. Viņa ir talantīga trīsdesmitgadniece, kas strādā lielākajā Seulas laikrakstā. Viņas dzimtas saknes ir senajā korejiešu pilsētā Kesongā, no kuras viņas vecmāmiņai nācās bēgt Korejas kara laikā. Vecmāmiņa izgālābās no nāves, bet no septiņām ģimenes māsām četras gāja bojā. Jiiiii dzīvo Seulā tikai 25 km no Ziemeļkorejas robežas. Starp abām Korejām tā arī nav noslēgts miers un robežas otrā pusē jau gandrīz 80 gadus turpinās sociālisma eksperiments, kurā cilvēki cieš badu, bet diktators būvē kodolieročus.

Hakobs ir pētnieciskais žurnālists no Armēnijas. Viņš ir izgājis obligāto karadienestu un pēc armijas specialitātes ir artilērists. 2020. gada rudenī viņš kā brīvprātīgais devās uz Karabahas fronti, kur Armēnijas un Azerbaidžānas robežkonfliktā 40 dienu laikā gāja bojā 7 tūkstoši cilvēku. Visvairāk Hakobs baidās, ka šis gruzdošais konflikts, kas turpinās jau desmitgadēm, tā arī netiks atrisināts un pēc desmit gadiem karā būs jādodas jau viņa diviem dēliem.

Šie manu kolēģu stāsti rāda, cik dzīvas ir kara brūces un kādu cenu nākas maksāt par brīvību. Es nelasu to ziņās, es to redzu savu kolēģu acīs. Un es ar milzīgu pateicību novērtēju, ka varu dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī.

Jāatzīst, es kā latviete sen neesmu jutusies tik lepna kā tagad, esot tūkstošiem kilometru tālumā no dzimtenes. Stāstot par to, ko Latvijas tautai ir izdevies sasniegt aizvadītajos 30 neatkarības gados. Un ko mūsu žurnālistu komandai ir izdevies paveikt savulaik strādājot laikrakstā Diena un pēdējos 12 gadus veidojot žurnālu IR.

Latvieši ir spējīga tauta un Latvija ir izdevusies valsts.

Mīļie tautieši,

Oktobrī es šajā pašā zālē devos balsot 14. Saeimas vēlēšanās, tāpat kā daudzi no jums. Esot pirmo reizi šajā vēsturiskajā namā, es iepazinu latviešu kopienas aktīvistus, kas iegulda savu laiku un enerģiju, lai turpinātu uzturēt latvisko garu tik tālu prom no Latvijas. Es izstaigāju skolas telpas šīs ēkas augšstāvā un ar apbrīnu novērtēju, ar kādu mīlestību un rūpību tiek kopta latviešu valoda un kultūra.

Kādā no sarunām es saņēmu jautājumu, par kuru turpinu domāt joprojām. Tautiete, kuras ģimenē aug trīs burvīgi bērni, man jautāja — kādi latvieši ir vajadzīgi Latvijai?

Es domāju, ka Latvija nešķiro un nevienam neko nepaģēr. Mēs katrs vispirms esam cilvēks — brīvs, ar savām īpašām spējām un talantiem, kas jāattīsta un jāpielieto. Mēs to darām sev pašiem, savai dzimtai, savai tautai un visai cilvēcei par prieku un svētību.

Katrs ir vajadzīgs un neaizstājams tieši tāds, kāds spēj un grib būt.

Vienīgais grēks pret sevi, pret Latviju un dzīvi, man šķiet  — vienaldzība.

No ukraiņu frontes cīņām, no manu studiju biedru Katjas, Jiiiii un Hakoba skarbajiem piemēriem es redzu, cik vērtīga ir brīvība.

Tāpēc tas ir mūsu galvenais pienākums — nebūt vienaldzīgiem pret iespējām, kas mums ir dotas.

Novērtēt un aizstāvēt vērtības, uz kurām šīs iespējas ir balstītas.

Vienmēr aizstāvēt brīvību.

Tikai tā mēs paši un nākamās paaudzes varēsim lepni svinēt 18.novembri Rīgā, Losandželosā un citās pasaules vietās, kur brīvi latvieši sanāk kopā, lai pievienotu savas balsis visu iepriekšējo paaudžu kopējai lūgšanai — Dievs, svētī Latviju!

Es sirsnīgi sveicu jūs Latvijas dzimšanas dienā.

Slava Ukrainas varoņiem, kas šobrīd atdod dzīvības par savu un mūsu brīvību.

Saules mūžu mūsu mīļajai Latvijai!

Komentāri (10)

Zinta Arista Zemzare 23.11.2022. 13.43

Brīnišķīgs raksts. Visu cieņu! Zinta

+1
0
Atbildēt

0

kolpants 22.11.2022. 09.24

Latvija šajā preses brīvības indeksā ieņem 22. vietu. Maniem studiju biedriem tas ir apbrīnojams, bet ļoti tāls mērķis. Tas ir tāls mērķis arī ASV, kas ieņem 42. vietu. Es neesmu pārsteigta par to. Diemžēl, vārda brīvības citadelē ASV patiesībā ik gadu sarūk neatkarīgu mediju un žurnālistu skaits, agrākais mediju biznesa modelis ir sadragāts, visaugstākā ranga politiķi sauc žurnālistus par tautas ienaidniekiem, bet sociālo tīklu plašumos brīvi kā meža uzgunsgrēks izplatās meli un dezinformācija.

Taču es neesmu laimīga par Latvijas 22. vietu. Jo mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā ir pirmajā desmitniekā pasaulē, līdz ar citām Ziemeļeiropas valstīm

Так может надо было ехать учиться у тех стран, которые выше по рейтингу? Как-то странно учиться у страны, которая намного ниже даже твой страны. Чему может научить такая страна? Которая не соблюдает свои же учебные курсы. Красивой теории, которую сама же не соблюдает? Или учить по принципу “свое не пахнет”? Хочешь не хочешь, а начинаешь тогда верить в теории, что эта страна просто учит “как правильно” со своей точки зрения.

+1
0
Atbildēt

0

QAnon 24.11.2022. 23.25

Es neceru, es gaidu, kad vadzis būs pilns, vai ASV marksistu, korumpantu un pederastu parķija uzkraus kamielim pēdējo salmiņu. Tad es pārstāšu skatīties filmas, bet priecēšu sevi ar hronikām no ASV lielākām pilsētām, kuru būs pietiekami, ko skatīties simtiem gadu garumā.
Nupat kreisi noskaņotā CBS nāca klajā ar ziņām par narkomāna Hantera Baidena dzērumā vai narkotisko vielu iespaidā Delaveras štata, kur savu lielāko daļu laika vaļojas Staļina vārda brālis, Baidens, darbnīcā aizmirsto Laptop, kura saturu vēl 2019. gadā publicēja New York Post, kur aprakstīti viņa koruptīvie darījumi ar Ķīnas kompartiju, krieviem un citiem un, īpaši par “10 held by H for the big guy”. Paskaidrošu, tie ir 10% Putina kājslauķim, demences pacientam Josifam.
https://www.cbsnews.com/news/hunter-biden-laptop-data-analysis/
Izskatās, ka CBS laikus sajutuši sviluma smaku un jau uzsākuši gatavoties evakuācijai no grimstoša kuģa, bet līdz LA, kur starp līdzīgiem pērkamiem propagandoniem bauda dzīvi autore, vējš dūmus vēl nav aiznesis un tur valda eiforija. Nekas, kad saprāts būs uzvarējis, sāksies nožēlas laiks, bet kā teica viens gudrs cilvēks: “izspiesto zobu pastu vairs tūbiņā atpakaļ nevar iedabūt”. Es baidos, ka Josjka savu atlikušo mūžu varēs aizvadīt psihiatriskā slimnīcā, kaut gan ir pelnījis nosprāgt cietuma kamerā, starp sev mīļiem nēģeriem, kuri neliegtu tam mīlas priekus līdz pašām aknām. Viņa dēla un brāļa likteņi gan būs bēdīgāki.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu