Ilustratīvs attēls
Gandrīz 1000 dienu – tik ir pagājis kopš pirmajiem bažīgajiem ziņu virsrakstiem un greizajiem skatieniem Ķīnas virzienā, kam jau drīz sekoja neapturams Covid-19 vilnis pār visu pasauli, trīs gadu laikā aiznesot līdzi vairāk nekā 6,5 miljonus dzīvību. Tāpat kā nevarējām paredzēt šo vīrusu, arī to, kas būs uz priekšu, prognozēt nav mūsu spēkos, bet mēs varam nezināmajam labāk sagatavoties. Galvenokārt – ik dienas, ik gadu stiprinot katra indivīda un sabiedrības veselību, lai pasargātu sevi un mazinātu slogu uz veselības aprūpi, jo 66% hospitalizēto pacientu Covid-19 infekcija ir blakusdiagnoze. Vienlaikus gūtā pieredze ļauj izdarīt dažus noderīgus secinājumus par mums kā sabiedrību kopumā.
Kad 2019. gada decembrī parādījās ziņas par jaunu koronavīrusu, kas kaut kā izplatījies no līdz pat šim brīdim nezināma avota Ķīnas pilsētas Uhaņas zivju tirgū, likās – Latviju taču tas neskars. Pirms tam arī nav trūcis visādu biedinājumu: SARS, MERS, Ebolas vīruss, Zika vīruss, lokāli mēra uzliesmojumi – kas tik nav sadomājis pacelt galvu no putekļiem un apraudzīt cilvēci! Bet nekas taču nenotika, un vienmēr esam tikuši cauri ar vieglu izbīli vai pat tikai nelielu satraukumu, bet skarbās saslimšanas saglabājušas puslīdz lokālu raksturu vai arī rimušās tikpat ātri, kā izcēlušās. Un tomēr, sakrītot vairākiem faktoriem – Covid-19 naskajai izplatībai gaisa pilienu ceļā, lielām tautas masām (Uhaņā vien dzīvo ap 20 miljoni cilvēku), ķīniešu Jaungada svētku tradīcijām, kas ietver aktīvu ceļošanu un plašas socializēšanās īpatnības, infekcija ātri izplatījās ārpus Ķīnas, sasniedzot pandēmijas apmērus.
