Varoņu sveiciens

Viņš stāv ar plaukstu uz sirds un dzied «Vēl nav mirusi Ukrainas slava un brīve…», kamēr zili dzeltenais karogs paceļas no okupantiem atkarotās pilsētas centrā. Prezidents Zelenskis Hersonā. Vienbrīd viņš apklust, gar sāniem nolaistā brīvā roka savelkas dūrē un man šķiet, ka prezidents norij kaklā sakāpušo kamolu.

Varbūt es vairs neredzu tik skaidri un nespēju nošķirt viņa emocijas no savām, jo asaras pašai aizmiglo skatienu. Tās ir prieka asaras, līdz ar ukraiņiem uzgavilējot par astoņus mēnešus ilgušās okupācijas šausmu beigām. Bet arī sāpju asaras, jo tik daudz dzīvību laupa šis brutālais un bezjēdzīgais Putina karš, kurā okupanti, arī ciešot zaudējumus, turpina slepkavot un postīt.

Taču Hersona ir Putina sakāves simbols — tikai pirms sešām nedēļām viņš Kremlī dižmanīgi visai pasaulei pasludināja to par Krievijas daļu «uz mūžiem», bet tagad no krievu varas šeit pāri palikušas tikai bēgošās armijas atstātās mīnas.

Prezidents Zelenskis kopā ar tautu dzied Ukrainas himnu Hersonā un no Kijivas uzrunā G20 samitu Bali, piedāvājot skaidru un taisnīgu miera plānu. Kur ir Putins? Ne Hersonā, ne Bali. Arī Krimā ne. Viņš ir Kremlī, pagaidām. Apmaldījies vēstures krustcelēs. Stājies atjaunot padomju impērijas sapņa varenību un paklupis izzagtās Krievijas murgā.

Kopš februāra daudz biežāk par Dievs, svētī Latviju esmu klausījusies un dziedājusi līdzi «Vēl nav mirusi Ukrainas slava un brīve…» Kamēr ukraiņi mirst par brīvību, tā ir arī mūsu himna. Un uzvaras Ukrainas frontē ir labākais sveiciens Latvijas valsts dzimšanas dienā. Slava Ukrainas varoņiem, saules mūžu brīvai Latvijai