Varoņu sveiciens

Viņš stāv ar plaukstu uz sirds un dzied «Vēl nav mirusi Ukrainas slava un brīve…», kamēr zili dzeltenais karogs paceļas no okupantiem atkarotās pilsētas centrā. Prezidents Zelenskis Hersonā. Vienbrīd viņš apklust, gar sāniem nolaistā brīvā roka savelkas dūrē un man šķiet, ka prezidents norij kaklā sakāpušo kamolu.

Varbūt es vairs neredzu tik skaidri un nespēju nošķirt viņa emocijas no savām, jo asaras pašai aizmiglo skatienu. Tās ir prieka asaras, līdz ar ukraiņiem uzgavilējot par astoņus mēnešus ilgušās okupācijas šausmu beigām. Bet arī sāpju asaras, jo tik daudz dzīvību laupa šis brutālais un bezjēdzīgais Putina karš, kurā okupanti, arī ciešot zaudējumus, turpina slepkavot un postīt.

Taču Hersona ir Putina sakāves simbols — tikai pirms sešām nedēļām viņš Kremlī dižmanīgi visai pasaulei pasludināja to par Krievijas daļu «uz mūžiem», bet tagad no krievu varas šeit pāri palikušas tikai bēgošās armijas atstātās mīnas.

Prezidents Zelenskis kopā ar tautu dzied Ukrainas himnu Hersonā un no Kijivas uzrunā G20 samitu Bali, piedāvājot skaidru un taisnīgu miera plānu. Kur ir Putins? Ne Hersonā, ne Bali. Arī Krimā ne. Viņš ir Kremlī, pagaidām. Apmaldījies vēstures krustcelēs. Stājies atjaunot padomju impērijas sapņa varenību un paklupis izzagtās Krievijas murgā.

Kopš februāra daudz biežāk par Dievs, svētī Latviju esmu klausījusies un dziedājusi līdzi «Vēl nav mirusi Ukrainas slava un brīve…» Kamēr ukraiņi mirst par brīvību, tā ir arī mūsu himna. Un uzvaras Ukrainas frontē ir labākais sveiciens Latvijas valsts dzimšanas dienā. Slava Ukrainas varoņiem, saules mūžu brīvai Latvijai

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā