Jāņa Ruņģa jaunajā albumā Grādi filozofiskas pārdomas mijas ar asprātībām
Jānis Ruņģis nav radies tukšā vietā. Viņa vectēvs ir bijis liels dziedātājs un, protams, tēvs, Guntars Ruņģis ir pazīstams operas tenors, pedagogs un klasiskās ģitāras meistars. Tieši Guntars bija tas, kas piesēdināja savu mazo brāli Ikaru Ruņģi pie bungu komplekta, kur grupas Pērkons sastāvā viņš muzicējis daudzus gadus, un tieši Guntars bija pirmais mūzikas skolotājs mazajam Jānim, demonstrējot uz ģitāras akordus un melodijas.
Mācoties Rīgas Doma kora skolā 2012. gadā kopā ar studiju biedriem — bundzinieku Ivaru Arutjunjanu un basģitāristu Jāni Rubiku, tapa Jāņa Ruņģa klātbūtne. Toreiz gaisā virmoja arī citas apvienības nosaukuma idejas — Jāņa Ruņģa ābece vai Jāņa Ruņģa alfabēts, taču tieši «klātbūtne» ar savu daudznozīmīgumu un dziļumu kļuva par Ruņģa pirmo radošo muzikālo platformu. Līdz debijas albumam Ārpus prātus gan bija jāgaida seši gadi, taču pa šo laiku Jānis izauga par pieprasītu radošo sesiju mūziķi, sadarbojoties ar Aminatu, Gustavo, Elzu Rozentāli, Kristīni Prauliņu u.c. Darbojies grupā Spāre, kā arī Ainara Mielava jaunajā grupā, kad liktenīgi šķīrās Mielava un viņa ilggadējā domubiedra, ģitārista Ginta Solas ceļi. Iespējams, ka pateicībā par šo laiku Ruņģa jaunajā albumā iekļauta kompozīcja Vienreiz ar Mielava vārdiem. «Kā apgriezti sakļaujas spārni, kā badmintons izklausās sirds, kad, nokauts ar tavējo kārti, mans ercena karalis mirst,» skan dziesmas vārdi, kuros var uztaustīt nolemtības un bezcerības punus, ar kuriem vismaz vienreiz, kā skaidro dziesmas nosaukums, saskaras ikviens.
