Cilvēka necienīga nāve

31. decembrī beigsies vairāk nekā gadu ilgušais izmēģinājuma projekts par aprūpes saņemšanu pēdējā dzīves posmā. Portālā Manabalss.lv dažu dienu laikā jau savākti 11 000 parakstu par valsts apmaksātu paliatīvo aprūpi. Tā joprojām ir gandrīz vai ekskluzīva iespēja. Tomēr Veselības un Labklājības ministrija pakalpojuma ieviešanu nesola ātrāk par 2024. gada beigām

Kā aprūpēt sirdzēju, ja neviens ģimenē nezina, kā kopt smagi slimu cilvēku, bet paliatīvā palīdzība stacionārā pieejama tikai pēc vairākiem mēnešiem? Ar šādu sarežģītu situāciju saskārās Eiropas Savienības mājas vadītāja Maija Bērtiņa. Tuvai radiniecei atklāja onkoloģisku slimību pēdējā stadijā. «Pēc operācijas ārsti paziņoja, ka slimnīcā viņu nevar paturēt — esot radusies smaga infekcija, kuras dēļ jāatrodas izolētā telpā, un mums, radiniekiem, jādomā, kā un kur viņu aprūpēt,» atceras Maija. Apmaksāt privātu iestāžu pakalpojumus, kas mērāmi tūkstošos, ģimenei nebija iespēju. «Bijām pilnīgā izmisumā,» apliecina Maija.

Ar līdzīgu situāciju saskaras daudzas ģimenes. Bezmaksas paliatīvo aprūpi Latvijā sniedz tikai septiņas paliatīvās aprūpes nodaļas un astoņi paliatīvās aprūpes ārsti. Rindā uz palīdzību slimnīcā jāgaida pat piecas nedēļas. Piemēram, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļā rindā nemainīgi «stāv» 100—150 pacienti. Kā saka šīs nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs, «daudz cilvēku mirst, savu rindu nesagaidījuši».

Atbildība par paliatīvo aprūpi uzkrauta ģimenes ārstiem — ar speciālu nosūtījumu pieejama šādu pacientu aprūpe mājās, taču tā ir fragmentāra un darbinieku trūkuma dēļ nepilnīga.

Kopš pagājušā gada 1. oktobra Rīgā un Pierīgā bija pieejams Labklājības ministrijas un sociālā uzņēmuma Hospiss Māja izmēģinājuma projekts par paliatīvo aprūpi mājās pilngadīgām personām un atbalstu viņu ģimenes locekļiem. Šī bijusi unikāla iespēja līdz pat 150 iedzīvotājiem saņemt valsts finansētu pakalpojumu, kura tiešais saņēmējs ir paliatīvā aprūpē esošs pacients dzīves beigu posmā (parasti no divām nedēļām līdz sešiem mēnešiem), savukārt sekundāri pakalpojumu saņem arī šī pacienta tuvinieki, kuriem šajā grūtajā laikā arī nepieciešama uzmanība un atbalsts.

Diemžēl šis projekts, kurš aptvēra tikai niecīgu daļu to cilvēku, kam nepieciešama palīdzība, beigsies 31. decembrī un Labklājības ministrija sociālajam uzņēmumam Hospiss Māja oficiālā vēstulē paziņojusi, ka to turpināt nav iespējams.

Vēl nepieredzēta aprūpe

«Onkoloģisku slimību radiniecei atklāja pēkšņi. Slimība progresēja strauji, sekoja operācija. Bija pandēmijas laiks. Slimnīcā klāt nevienu nelaida, medicīniskais personāls izrādīja neapmierinātību, ja zvanījām un interesējāmies, kā radiniecei klājas,» atceras Maija Bērtiņa. Viņa saka — pirmais trieciens bija pati slimība. Radiniecei nesen bija apritējuši 60 gadu, viņa jutās labi, bija saplānojusi vairākus ceļojumus, jo ceļošana bija viņas kaislība. Un te pēkšņi situācija pagriezās šādi…

Otrs trieciens bija tas, ka bez ģimenes ziņas radinieci pārveda uz ārstniecības iestādi Jūrmalā. To viņi uzzinājuši, zvanot un interesējoties, kā radiniecei klājas. «Tad sekoja lielākais trieciens: slimnīcā iegūtās infekcijas dēļ radinieci Jūrmalā nevarēja paturēt. Kā lai aprūpējam tuvinieci, ja visi strādājam, nevienam nav atbilstošu prasmju un zināšanu, piedevām, pēc ārstu sacītā, neviens ar slimnieci infekcijas dēļ nedrīkstēja būt kontaktā?!» vaicā Maija Bērtiņa.

Risinājums nāca negaidot. Skatoties ziņas, Maija uzzināja par Hospiss Māja projektu, kurā īpašu aprūpi mājās saņem nedziedināmi slimi cilvēki, bet atbalstu — viņu ģimenes locekļi. «Sapratu, ka tā ir vienīgā cerība mūsu ģimenei,» uzsver Maija. Sazinoties ar uzņēmumu, zibenīgi, vienas dienas laikā tika noorganizēta palīdzība.

Radinieces istabu pārveidoja par palātu, atveda funkcionālo gultu, palīgierīces, un astoņas stundas dienā pie viņas bija aprūpētāja. Ja bija nepieciešams, arī vairāk. «Promejot aprūpētāja deva precīzas instrukcijas, kas un kā darāms, kā rīkoties, ja gadās neparedzēta situācija. Un ja nu kaut kas galīgi noietu šķērsām, varējām viņai zvanīt jebkurā diennakts laikā,» atklāj Maija. Tāpat pie sirdzējas ieradās ārsts, bet ģimeni smagajā situācijā atbalstīja kapelāne. «Kā jau teicu, radiniece bija saplānojusi ceļojumus uz ārzemēm. Ģimenes lokā runājām, ka viņa patiešām bija nokļuvusi ārzemēs, jo mūsu valstī tādu aprūpi nebijām pieredzējuši,» atzīst Maija. Viņa uzsver — jā, tuviniecei tika nodrošināta mierīga un cieņpilna aiziešana, bet aprūpēti un atbalstīti jutās visi ģimenes locekļi.

Janvārī būs gads kopš radinieces nāves, bet kapelāne Dace Zušmane joprojām uztur kontaktu ar Maijas ģimeni, ik pa laikam atsūtot kādu stiprinošu ziņu e–pastā vai sociālajos tīklos.

Maija Bērtiņa ir pārliecināta — šādu atbalstu pelnījis ikviens cilvēks un valstij jādara viss, lai katrs no mums dzīves nogalē tādu varētu saņemt, ja tas nepieciešams. Pateicībā par lielo atbalstu Maija hospisa izmēģinājuma projektu pieteica Eiropas Pilsoņu balvai, ko Hospiss Māja izveidotājs — nodibinājums Hospiss LV — arī saņēma.

Pavisam citādu tuvinieka aiziešanu piedzīvo vairums Latvijas ģimeņu, kuru tuviniekiem paliatīvā aprūpe nav pieejama. Ieva*, kas pati bija spiesta aprūpēt ar vēzi slimo mammu, stāsta: «Audzēju mammai atklāja pirms daudziem gadiem. Toreiz sekoja operācija, ķīmijterapija. Ārstēšana bija veiksmīga, un ilgus gadus viss bija kārtībā. Bet tad slimība atnāca otrreiz.»

Pēdējos gadus mamma pārbaudes vairs nav veikusi regulāri, acīmredzot tā bija lielākā kļūda. Pēdējā pārbaudē viņai konstatēts audzējs pēdējā stadijā. Pēc smagām sarunām ar ārstiem Ievai izdevies «izspiest», ka mammai atlicis dzīvot dažus mēnešus, augstākais pusgadu. «Vairākus mēnešus viss bija kārtībā, mamma lietoja nozīmētos medikamentus un man šķita — ārsti kļūdījušies, mamma izveseļosies. Veselības pasliktināšanās notika strauji, aptuveni nedēļas, pusotras laikā.» Mamma kļuva arvien švakāka, kādu dienu zvanīja Ievai uz darbu, sakot — ir slikti. Kas tieši ir slikti, nav varējusi paskaidrot.

«Drīz vien mamma vairs nespēja piecelties, bija pilnībā aprūpējama. Ar ģimenes ārsta nosūtījumu bija pieejama aprūpe mājās. Realitātē tas nozīmēja medicīnas māsas ierašanos, pretsāpju medikamentu injicēšanu. Ikdienas aprūpe bija uz maniem pleciem, nebija, kam prasīt palīdzību,» atceras Ieva.

Pateicoties attālinātā darba iespējām, viņa varējusi būt blakus, taču šajā laikā gan emocionāli, gan fiziski izdegusi. «Naktīs gulēju epizodiski, visu laiku bija stress, izmisums, kā lai mammai palīdzu, kā lai atviegloju ciešanas un ko iesākt, ja kļūs sliktāk. Paliatīvā aprūpe slimnīcā nebija iespējama, jo rindas bija ļoti garas, samaksāt par maksas aprūpi nevarēju,» atzīst Ieva.

Kad mamma ik pa laikam izmisīgi lūgusi pēc palīdzības, Ieva saukusi neatliekamo palīdzību. Mammai ievadīti medikamenti, viņa pēc tam ilgstoši gulējusi. Pēc tam atkal sūdzējusies, ka slikti. Atkal neatliekamā palīdzība, pretsāpju un nomierinoši medikamenti… Sekojusi vemšana, elpas trūkums un dažādas citas problēmas, par kurām Ieva nevēlas runāt. «Ir briesmīgi tā teikt, taču es jutos atvieglota, kad mamma nomira. Nevienam nenovēlu piedzīvot tuvinieka ciešanas un nespēt palīdzēt,» saka Ieva.

Kā liecina Pasaules Veselības organizācijas dati, pasaulē paliatīvā aprūpe katru gadu nepieciešama aptuveni 57 miljoniem cilvēku, no kuriem vairāk nekā pusei — pēdējā dzīves gadā. Diemžēl realitātē to saņem tikai aptuveni 14%.

Cik cilvēkiem paliatīvā aprūpe ik gadu nepieciešama Latvijā un cik daudziem jāaiziet mūžībā ciešot, nav zināms — tādu datu nav. Taču, kā liecina speciālistu sacītais un statistika, situācija ir līdzīga kā citur pasaulē. «Paliatīvo un hospisa aprūpi saņem tikai aptuveni 15—20% no visiem cilvēkiem, kam tā Latvijā būtu nepieciešama,» uzsver RAKUS Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Sosārs.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka ik gadu Latvijā vidēji mirst ap 28 000 cilvēku (2021. gadā mirušo skaits gan pieauga līdz 34 018, kas lielā mērā saistāms ar Covid–19 pandēmiju). Uzskata, ka tikai aptuveni 10% piedzīvo ātru nāvi, tātad pārējie 90% mirstošo cilvēku, kā arī viņu tuvinieki saskaras ar fiziskām un psiholoģiskām grūtībām. Lielākā daļa pēdējās nedēļās cieš no spēcīgām sāpēm, elpas trūkuma, čūlojošām brūcēm un citām problēmām.

Teorētiski valsts smagi slimiem cilvēkiem nodrošina vairākus veidus, kā saņemt palīdzību, — stacionārā, ambulatori, mājās vai paliatīvās aprūpes kabinetā. Pēdējās dzīves dienās cilvēkiem parasti nav iespējams tikt uz ārstniecības iestādi, lai palīdzību saņemtu ambulatori vai nokļūtu paliatīvās aprūpes kabinetā. Atliek tikai stacionārs vai mājas. Stacionārā rindas ir neizstāvamas, un arī ar mājas aprūpi ir problēmas. Tieši tad noderētu hospisa pakalpojums.

Kā stāsta ģimenes ārste Kristīne Bērziņa Birzniece, kura strādā gan Ropažu, gan Sējas novadā, uz mājas aprūpi ir garas rindas. «Varbūt Rīgā situācija ir labāka, bet ārpus tās — ģimenes ilgi gaida rindā, bieži vien palīdzība atkarīga no radinieku uzstājības.» Ģimenes ārste uzsver, ka «uz papīra viss sarakstīts ideāli, bet dzīvē tā nenotiek». Kā vienu no iemesliem viņa min darbinieku trūkumu. «Ņemot vērā zemo atalgojumu, liela daļa jauno ārstu, medicīnas māsu dodas strādāt uz ārzemēm.»

Vismaz 10 izsaukumi dienā

To, ka paliatīvās aprūpes sistēma nav kārtībā, redz arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD). Kā stāsta dienesta direktore Liene Cipule, NMPD regulāri tiek izsaukts pie nedziedināmi slimiem cilvēkiem ar dažādām pamatdiagnozēm. Proti, NMPD pacienti ir tie, kuriem var palīdzēt uz vietas vai vedot uz stacionāru, bet paliatīvās aprūpes gadījumā būtu jābūt pavisam citai brigādei. «Katru dienu saņemam vismaz 10 izsaukumu, kuros pacientam ir nepieciešama paliatīvā vai jebkāda cita veselības aprūpe, kas būtu organizējama mājās vai maksimāli tuvu dzīvesvietai,» saka Cipule.

Šādi izsaukumi parasti saistīti ar dažādiem palīdzības veidiem: jānomaina urīna ilgkatetrs, jāievada medikamenti, jāveic atsāpināšana, jānodrošina skābekļa terapija.

Īpaši sāpīga tēma ir sāpju mazināšana, norāda Cipule. «Mūsu laikos nevienam nebūtu jācieš sāpes. Diemžēl, aizbraucot uz izsaukumu, redzam, ka nav mediķa, kas varētu ievadīt izrakstītos medikamentus, — zāles ir, bet medicīniskā personāla nav. Bet ir arī situācijas, kad sāpju terapija nav sakārtota, tad ievadām medikamentus, kas nav pacientam atbilstoši, — tie ir ātrdarbīgāki, bet vismaz uz to brīdi varam mazināt ciešanas.»

Cipule uzsver: «Medicīnas veselības aprūpes pakalpojumi paliatīviem un aprūpējamiem pacientiem ir nepietiekami un nav pieejami visiem, kam būtu nepieciešams.» Rezultātā paliatīvie pacienti ar samērā elementāru problēmu nonāk slimnīcā. «Tur cilvēkam sniedz palīdzību, bet tad viņš atkal jānogādā mājās. Rezultātā veidojas rīvēšanās — no slimnīcām izskan pārmetumi, kāpēc brigāde atvedusi pacientu, kurš nav neatliekamā stāvoklī. Bet vietas, kur šādus pacientus novirzīt, nav,» paskaidro Cipule. Viņasprāt, situāciju atrisinātu hospisa aprūpes ieviešana gan mājās, gan atsevišķos stacionāros, kā arī speciālu mobilo brigāžu izveide.

Cipule min Lielbritāniju, kur ir attīstīta hospisa sistēma, cilvēki var tai jau laicīgi pieteikties. Bet vajadzības gadījumā paliatīviem pacientiem pieejamas īpašas brigādes, kas nodarbojas gan ar speciālu aprūpes pakalpojumu, gan psiholoģiska atbalsta sniegšanu.

NMPD vadītāja norāda — arī ģimenes netiek gatavotas tam, ar ko jāsastopas, ja mājās ir smagi slims pacients. Nemaz nerunājot par cilvēka aiziešanu. Cilvēks jau ir agonijā, bet tuvinieki, baiļu pārņemti, sauc NMPD. «Tad ir jāpieņem lēmums, vai pacientu vest uz slimnīcu — bet viņš līdz slimnīcai vispār var nenonākt —, vai veikt reanimēšanas pasākumus,» saka Cipule.

Tomēr bieži vien piederīgie nemaz nevēlas reanimāciju, viņiem vienkārši šķiet, ka nāves brīdī būtu vajadzīgs medicīniskais atbalsts. NMPD brigādes tam nav gatavas un ekipētas. «Neesam tie, kas spēj sniegt šo svarīgo atbalstu piederīgajiem,» uzsver Cipule. Tas cilvēkiem dažkārt rada sajūtu, ka ātrās palīdzības mediķi nav empātiski.

«Bet, ja nevaram palīdzēt, mūsu uzdevums ir pēc iespējas ātrāk atstāt izsaukuma vietu, lai dotos uz nākamo izsaukumu. Tas var izvērsties par abpusēju apmaiņu ar ne pārāk patīkamām emocijām. Bet paliatīvam pacientam ir vajadzīgs cita veida atbalsts un cilvēki, kas šo atbalstu sniedz. Tie būtu speciāli apmācīti mediķi un psihologi, psihoterapeiti, mācītāji, kas nav saistīti ar neatliekamās palīdzības sniegšanu.» NMPD vadītāja uzskata, ka šādas situācijas neatliekamās palīdzības mediķus izdedzina. «Viņi nestrādā atbilstoši savai misijai, piederībai tam, kam ir gatavoti, bet sniedz sociālos, paliatīvos, narkoloģiskos un dažādus citus pakalpojumus.»

Cipule uzskata, ka sabiedrībā par maz runā par nāvi, par cieņpilnu aiziešanu. «Mēs saprotam, ka cilvēkam dzimstot vajag dūlas un ziedlapiņas, bet nedomājam par to, kas nepieciešams cilvēkam aizejot. Labi, ka hospisa izmēģinājuma projekts šo tēmu ir iekustinājis un parāda — nāve var būt citāda, un tam vajadzīgs vislielākais valsts atbalsts, kāds vien var būt.»

Kompleksa palīdzība

Vilnis Sosārs piekrīt, ka situāciju atrisinātu gan hospisa pakalpojuma radīšana, gan mobilo komandu izveide. Līdz šim Latvijā mobilās brigādes nav bijis.

Pagājušā gada nogalē Veselības ministrija sadarbībā ar Magnum Social&Medical Care Kurzemes reģionā sāka izmēģinājuma projektu, kurā aprūpi smagi slimajiem cilvēkiem, kā arī atbalstu ģimenēm nodrošina īpaša speciālistu komanda. Tās sastāvā jābūt vismaz septiņiem speciālistiem — koordinatoram, ārstam, ārstu palīgiem, fizioterapeitam, psihologam, sociālajam darbiniekam, kapelānam. Taču arī šis projekts, tāpat kā hospisa izmēģinājuma projekts, drīz beigsies.

«Hospisa projekts ir labi sevi parādījis, rezultāti ir pārliecinoši. Tātad šajā virzienā nepieciešams strādāt, nevis projektu pārtraukt. Precizēt izmaksas, cik pacientiem nepieciešama palīdzība un tieši kāda, un projektu turpināt un attīstīt,» uzsver Sosārs.

Viņaprāt, nepieciešams, lai būtu pieejama hospisa aprūpe mājās, sarežģītākos gadījumos dienas stacionāros, bet vissarežģītākajos gadījumos reģionālajās nodaļās un specializētajos centros.

Cerība 2024

Tikmēr ministrijas gatavas tikai turpināt dažādu pilotprojektu izveidi. Pastāvīgu pakalpojumu labākajā gadījumā varētu ieviest 2024. gada beigās, un pagaidām nekas konkrēts šī mērķa sasniegšanai nav paveikts.

Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka norāda — uzmanība paliatīvās aprūpes jomai pievērsta tikai pēdējos četrus gadus. Lai gan izmaiņas nav straujas, tās tomēr notiekot. Kā piemēru viņa min jau pieminēto projektu Kurzemes reģionā, kam ir labi rezultāti. «Plānots nākošgad izsludināt stratēģisko iepirkumu, kur viena no sadaļām būs mobilās brigādes. Lielākā problēma gan ir tā, ka nevarēsim to nodrošināt visā Latvijā, jo šādu pakalpojumu sniedzēju nav daudz,» uzsver departamenta direktore.

Otrs jautājums, ko ministrija risina darba grupā, ir par hospisa izveidi sevišķi tam izveidotās telpās. «Skaidrs, ka šis pakalpojums ir vajadzīgs. Taču svarīgi vienoties par saturu, kam un kā tas jānodrošina,» saka ministrijas pārstāve. Darba grupas ziņojums tiks iesniegts valdībai. «Iespējams, ka rezultātā tiks ieviests pilotprojekts, jo grūti aprakstīt pakalpojumu, ja tas nav pārbaudīts izmēģinājumā,» saka Janka.

Uz iebildumu, ka hospisa izmēģinājuma projekts jau notiek un tūlīt noslēgsies, Janka saka, ka tas projekts «attiecas tikai uz hospisa aprūpi mājās. Bet var būt arī vientuļš pacients vai mēdz gadīties situācijas, kad piederīgie nevar nodrošināt aprūpi. Tad hospiss varētu būt speciāli pielāgotās telpās — slimnīcā, aprūpes centrā. Tā varētu būt arī pilnīgi jauna struktūra, bet tad jārēķina finanšu lietderība. Jo skaidrs, ka tas ir dārgi. Tāpat jāizstrādā sistēma, kā atšķirt hronisko slimību pacientus no tiem, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe.»

Vaicāta, kad reāli Latvijā varētu tikt ieviests hospisa pakalpojums, Janka atbild: pie ļoti laba scenārija — 2024. gadā. Tāpat no 2024. gada plānots piedāvāt telefonisku konsultāciju paliatīvajiem pacientiem un viņu tuviniekiem.

Vēl viens neatrisināts jautājums ir paliatīvās aprūpes ārstu, arī medmāsu trūkums. Diemžēl katru gadu paliatīvās aprūpes ārsta rezidentūras vietas paliek neaizpildītas. Kā šo jautājumu risināt, ministrijai nav skaidrs. «Nepietiek tikai ar atalgojuma palielināšanu. Speciālistiem, kas strādā šajā nozarē, ļoti jāmīl cilvēki.»

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš uzsver, ka līdz nākamā gada 1. februārim jāiesniedz secinājumi par hospisa izmēģinājuma projektu, tikai tad būs iespējams saprast, kādi speciālisti iesaistāmi, kas tiem jādara un kādā apjomā. Tad varēšot saprast, «kādi nosacījumi jāieliek, lai šo pakalpojumu izdizainētu» un kāds ir nepieciešamais finansējums. Kad tas būs skaidrs, varēs lemt par priekšlikuma virzīšanu uz valdību.

Arī Dūdiņš uzskata, ka hopisa pakalpojumu varētu ieviest 2024. gada nogalē. Taču medicīnisko sadaļu vajadzētu finansēt veselības resoram, bet sociālo — labklājības. «Tas pierādītu, ka valsts pārvaldē nav šķēršļu un ministrijas var veiksmīgi sadarboties.»

Viņš piebilst — nākamā gada budžeta prioritātēs pieprasīta nauda hospisa izmēģinājuma projekta turpināšanai. «Hospiss Māja projekta aptvere bija tikai Rīga un Pierīga, taču šo pakalpojumu vajadzētu izmēģināt arī citur Latvijā,» saka departamenta direktors. Pagaidām gan nav zināms, vai jaunais projekts varētu notikt sadarbībā ar Hospiss Māja vai kādu citu organizāciju.

Ir skaidrs, ka palīdzība ir vajadzīga daudziem. Ne velti pagājušās nedēļas nogalē nodibinājuma Hospiss LV iesniegtā iniciatīva portālā Manabalss.lv «Par tiesībām uz cieņpilnu nāvi. Par valsts apmaksātu hospisa aprūpes pakalpojuma ieviešanu Latvijā» guva lielu atsaucību. Iniciatīva tika iesniegta piektdienas pēcpusdienā, bet jau otrdien to bija parakstījuši gandrīz 11 tūkstoši. Lai priekšlikumu nodotu skatīšanai Saeimā, nepieciešami 10 000 parakstu.

Kā saka iniciatīvas autore, Hospiss LV valdes priekšsēdētāja Ilze Neimane-Nešpora, organizācijas mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību problēmai un cīnīties, lai valsts nodrošina katram cilvēkam cieņpilnu aiziešanu. «Sadarbībā ar Labklājības ministriju sākot šo projektu, mums bija svarīgi parādīt, ka hospisa pakalpojums ir svarīgs un ka tas strādā. Parakstu vākšanas mērķis ir panākt, lai valsts izmanto izmēģinājuma projektā iegūto pieredzi, resursus. Sadarbojas ar cilvēkiem, kas gadiem ilgi mācījušies, lai palīdzētu, un strādā Hospiss Māja komandā. Pēc iespējas ātrāk ievieš hospisa pakalpojumu valstī. Mēs necīnāmies par sevi, mums nav svarīgi, tieši kurš nākotnē nodrošinās šo pakalpojumu. Galvenais, lai tas tiktu nodrošināts. Cīnāmies par tiem tūkstošiem cilvēku, kas par sevi cīnīties nespēj, taču ir pelnījuši mierpilnu aiziešanu,» uzsver Neimane-Nešpora.

* Vārds mainīts.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem