Tekstila atkritumu ražotāji – tekstila lietotāji, nevis uzņēmumi 1

Ilustratīvs attēls
Guntis Strazds

Pirms diviem gadiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pašvaldību un dažādu nozaru, tai skaitā vieglās rūpniecības, pārstāvji parakstīja memorandu par tekstila aprites veicināšanu, ko noteikusi arī Eiropas Savienība – tekstila šķirošana dalībvalstīs būs obligāta no 2025. gada. Latvijā – jau no 2023. gada. Skaidrs, ka valstij būs jāpieņem konkrēts scenārijs plāna īstenošanai, un pašlaik reālākais varētu būt ražotāju atbildības sistēmas (RAS) ieviešana, kā tas ir iepakojumam un citiem atkritumu veidiem. Taču tekstila ražotāji nebūt nav vienīgie, kas rada tekstila atkritumus, tāpēc būtu negodīgi uzkraut visu atbildību tikai uz ražotāju pleciem. Papildus būtu nepieciešama daudz lielāka iedzīvotāju un tirgotāju iesaiste tekstila šķirošanā, visiem kopā nodrošinot nepieciešamo tekstila atkritumu apjomu, lai varētu domāt par pārstrādes iespējām.

Rūpnieciskie tekstilatkritumi – mazākā bēda

Jau 2000. gadā tekstilnozare sadarbībā ar Somijas Vides ministriju izstrādāja apmācību programmu tekstilrūpniecības uzņēmumiem “Tīrāka ražošana Latvijas rūpniecības uzņēmumos”. Lielie uzņēmumi tekstilatkritumus šķiro jau sen, un daudziem no tiem ir OEKO-TEX® Standard 100, Global Organic Textile Standard (GOTS), AQAP 2110, Bluesign vai Nordic EcoLabel sertifikāti, kas apliecina, ka sarežģītais materiālu ceļš no rūpnīcas līdz galaproduktam tiek rūpīgi uzraudzīts. Galvenā problēma tekstila apsaimniekošanas jomā Latvijā patlaban nebūt nav rūpniecisko atkritumu apjoms vai šķirošana, bet gan to pārstrāde.

Katrs uzņēmums ražo kādu noteiktu, šauru sortimentu – sieviešu apakšveļu, gultasveļu, galda un virtuves tekstīlijas, funkcionālos apģērbus utt. Materiālu pārpalikumus uzņēmumi izlieto paši (sasmalcina, pārveido šķiedrā un integrē jaunā materiālā) vai nodod mazajiem uzņēmumiem jaunu paraugu ražošanai. Diemžēl daļu produkcijas pie labākās gribas nav iespējams pārstrādāt, piemēram, sieviešu veļu. Viens krūšturis var saturēt pat līdz 140 dažādiem elementiem, un neviens neņemsies to izjaukt pa sastāvdaļām. Ražošanas gaitā parasti paliek pāri no dažiem līdz varbūt 50 metriem mežģīņu un poliamīda, kopumā vienam uzņēmumam tie ir ap 150 tonnu gadā, taču pārstrādes uzņēmums prasa vismaz 200 tonnu mēnesī, lai pārstrāde būtu rentabla. Tāpēc pašlaik vienīgā iespēja likvidēt rūpnieciskos atkritumus ir tos sadedzināt. Un vai tiešām ir vērts uztraukties par 1500–2000 tonnām rūpniecisko akritumu, kurus ik gadu rada vietējie tekstilražotāji, ja ik gadu “uzdāvinām” sev 35 000–45 000 tonnu importa atkritumu?

Tekstila pārstrādē svarīgs šķiedras veids un kvalitāte

Nav jau tā, ka ilgtspējas jautājumi ir aktuāli tikai Latvijā – tie nodarbina visu Eiropu un visu pasauli. Piemēram, Vācijā pat līdz 10% jauno apģērbu tiek uzvilkti tikai vienu reizi vai nemaz. Labākajā gadījumā tie nonāk otrreizējā apritē lietota apģērba kategorijā. Un nereti to tālākais ceļš ved uz Latviju. Kaut arī pēdējos gados lietotu apģērbu importa pārsvars pār eksportu samazinās (ja 2020. gada astoņos mēnešos tās bija 4970 tonnas, tad pērn attiecīgā periodā – vairs tikai 1898, bet šogad – 1796 tonnas), joprojām lielāko tekstilatkritumu apjomu rada tieši importētie tekstilizstrādājumi, galvenokārt lietoti apģērbi. Pārāk novalkāts apģērbs vairs nav pārstrādājams šķiedrās. Un, pat ja būtu, – neviens pat nemēģina sadalīt sastāvdaļās, piemēram, jaku, kurai ir pogas, rāvējslēdzēji u. tml. Pat ASV, kur šāda dalīšana sastāvdaļās notiek, tikai 12% šķiedras nonāk otrreizējā ražošanā, un kopumā pasaulē – tikai 1%. No šādas otrreizējās šķiedras radīti materiāli ir zemākas kvalitātes, toties cena par tiem ir augstāka nekā jauniem produktiem, jo ražošanas izmaksas ir lielākas.

Aplams ir arī priekšstats, ka tekstilrūpniecībā izmanto ļoti daudzus šķiedru veidus. 2020. gadā pasaulē kopumā tika saražotas 109 miljoni tonnu tekstilšķiedru. Apmēram trešā daļa no tām bija dabīgās šķiedras: galvenokārt augu valsts šķiedras (celuloze), kā arī dzīvnieku valsts šķiedras (vilna un zīds), džuta, mākslīgās celulozes, viskozes un acetātšķiedras. Savukārt divas trešdaļas bija sintētiskās šķiedras, kopā 68,2 miljoni tonnu: vairāk nekā puse no šī apjoma – poliestera šķiedras (57,1 miljons tonnu jeb 52%), kā arī poliamīds, poliakrilnitrils, poliuretāns un polipropilēns. Galvenā problēma nav pašos šķiedru veidos, bet gan tajā, ka lielākā daļa tekstilizstrādājumu tiek izgatavoti no jauktšķiedru audumiem, piemēram, miksējot kokvilnu ar poliesteru vai poliamīdu, linu, džutu vai kaņepājus ar poliesteru utt. Diemžēl pagaidām vēl nav izgudrota tāda jauktšķiedru apģērbu reģenerācijas metode, kas ļautu atdalīt poliesteru, poliamīdu vai spandeksu. Tuvāko divu vai trīs gadu laikā tur arī nekas nav darāms. Vienīgais ceļš būtu pārstrādāt visus jauktos materiālus neaustos materiālos, taču neausto materiālu ražotnes Latvijā ir slēgtas.

Tekstila pārstrāde Latvijā nebūs iespējama bez iedzīvotāju iesaistes šķirošanā

Pirms RAS ieviešanas es aicinātu vēlreiz pārdomāt to, ka galvenā problēma nav atkritumu šķirošana tekstiluzņēmumos, bet gan importēto gatavo un lietoto apģērbu un daļēji arī lupatu utilizācija, kā arī pārstrādei nepietiekams tekstila atkritumu apjoms. Tā kā pārstrādes rūpnīcām mazie industriālo tekstila atkritumu apjomi nav interesanti, apmēram 90% no visiem tekstilmateriālu atkritumiem pašlaik var tikai sadedzināt. Rūpniecisko atkritumu šķirošana neko neatrisinās, toties ir ļoti svarīgi, lai tekstilatkritumus šķirotu iedzīvotāji, galveno uzmanību pievēršot atkārtoti lietojamu apģērbu nošķirošanai no lupatām (kā to atkal un atkal atgādina arī Latvijas Zaļais punkts), jo atkārtoti lietojamu apģērbu var eksportēt, samazinot atkritumu daudzumu Latvijā. Ja Latvijas iedzīvotāji cītīgi piedalītos tekstila šķirošanā un palīdzētu nodrošināt vajadzīgo apjomu, varbūt varētu rast risinājumus arī tekstila atkritumu pārstrādei.

Ja vēl mēs varētu pašu mājās izveidot ideālu šķirošanas infrastruktūru – atsevišķus konteinerus vilnai, kokvilnai, sintētikai (poliamīdam, poliesteram utt., kas veido ap 60% no visiem tekstilatkritumiem), ķīmiskajai šķiedrai jeb celulozei un lupatām, ar kurām patiešām neko vairs nevar iesākt, – tas būtu reāls risinājums, kas ļautu laist importētos tekstilizstrādājumus otrreizējā pārstrādē. Tad arī apjoms varētu būt pietiekams, lai pārstrādes iespējas attīstītu tepat, Latvijā.

 

Autors ir Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents

Komentāri (1)

QAnon 08.11.2022. 20.22

Lietoto apģērbu šķiedru pārstrāde noteikti nevar būt rentabla, jo dažādu materiālu mehāniska sadalīšana būs pār mēru dārga, tāpēc visu vairs neizmantojamo tekstīliju nepieciešams pirolizēt, iegūstot naftas produktus, vai pārstrādāt ģenerācijas gāzē, kas pārsvarā sastāv no CO un H2, kura var darbināt elektrostaciju iekšdedzes dzinējus, vai no kuras var sintezēt metanolu. Runas par dedzināšanu, tas jau ir 19. gadsimts.
Ja intelektuāli alternatīvi apdāvinātie latvietīši, kuri savulaik pēc LC aicinājuma aiznesa visus savus ietaupījumus LC saimniekam, Laventam, būtu apturējuši prokremliskos krievus mīlošos zagļus un gazpromizatorus, kas pēc savu čekas kuratoru rīkojuma sabotēja privātā biznesa projektus par cieto sadzīves atkritumu pārstrādi energoresursos, šodien nebūtu jāskatās video, ka Getliņi mums pietikšot tikai 6 gadiem, bet gan raidījumus par to, kā notiek Getliņu un visu pārējo izgāztuvju sanācija un jau vismaz 10 gadus mēs neko vairs nedzirdētu par vecām riepām, lupatām vai nepārstrādājamām plastmasām.
p.s. es paļaujos uz veselā saprāta uzvaru ASV parlamenta vēlēšanās pār marksistiem, korumpantiem un sodomītiem, kas nesīs pozitīvas pārmaiņas arī mums un visai civilizētai pasaulei. MAGA

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu