Kara balsis. * Izglāba 31 bērnu

Natālija Pesocka ar saviem audzēkņiem. Foto no privātā arhīva
Anastasija Ringis

Natālija Pesocka no Černihivas septembrī saņēma Gada skolotāja balvu. Viņa jau 25 gadus ir pedagoģe Bērnu sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas centrā. Tā ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta, kura palīdz bāreņiem un bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm — arī tādiem, kuru vecākiem ir atņemtas vecāku tiesības vai kuri apstrīdējuši šādu lēmumu.

Natālija saņēma balvu nevis tāpēc, ka kāds no viņas audžubērniem kļuva par ģēniju vai uzvarēja olimpiskajās spēlēs, bet gan tāpēc, ka 31 viņas aprūpē esošais bērns izdzīvoja.

Černihiva un tās reģions bija viens no pirmajiem, kurus februārī skāra Krievijas iebrukums. Spēcīgajā apšaudē un bombardēšanā pilsēta tika faktiski iznīcināta, gluži kā Alepo pilsēta Sīrijā.

Nežēlīgo kauju laikā martā skolotāja slēpa bērnus rehabilitācijas centra pagrabā, bet, kad iestāde tika sabombardēta, patvērumu atrada vietējā pareizticīgo katedrālē. «Mums tur atvēlēja mazu istabiņu 31 bērnam. Tajā laikā baznīca jau bija devusi pajumti vismaz 200 cilvēkiem. Cilvēki gulēja visur, pat uz grīdas gaiteņos. Mums bija pieci bērni autiņbiksītēs — atrast siltu ūdeni viņu nomazgāšanai bija liels izaicinājums,» Natālija atceras ar šausmām acīs.

Katedrālē bērni un viņu audzinātāja uzturējās divas nedēļas, neizejot no telpām. Krievu spēki, kas jau bija okupējuši daļu pilsētas, neļāva izveidot zaļo koridoru civiliedzīvotājiem. Evakuācija sākās, kad 17. martā katedrāli sasniedza ukraiņu armija.

Attālums no Černihivas līdz Kijivai, ko pirms kara ar autobusu varēja veikt pusotrā stundā, evakuācijas konvojam prasīja vairāk nekā 10 stundas. Līdzi brauca arī Natālijas 14 gadus vecā meita Veronika, deviņus gadus vecais dēls Ivans, kā arī vīrs, kas palīdzēja rūpēties par bāreņiem.

«Bija svarīgi novērst bērnu uzmanību, jo braucām pa ceļu, kuram abās pusēs stāvēja sašautas civilās automašīnas. Garām nodedzinātiem ciemiem, uz laukiem sasprāgušām raķetēm. Mūsu bērni ir ļoti jūtīgi, tāpēc baidījos, ka šādi skati viņus traumēs,» skaidro pedagoģe.

Kijivas dzelzceļa stacijā Natālija piedzīvoja vēl vienas šausmas — pārpildītajā ēkā viņu pārņēma bailes, ka pazaudēs kādu no saviem pieskatāmajiem bērniem. Brīvprātīgie palīdzēja grupai iekāpt vilcienā uz Ivanofrankivsku. Savukārt šajā Ukrainas rietumu pilsētā atbraucējus sagaidīja vietējā Bērnu un jaunatnes lietu departamenta darbinieki, kā arī brīvprātīgie, kas bērnus aizveda uz sanatoriju Karpatos. Tur viņi varēja pabeigt mācību gadu, un arī visu vasaru pavadīja, rehabilitējoties kalnos.

Kad augustā bērni atgriezās Černihivā, 20 no viņiem pie sevis paņēma vecāki un radinieki. Atlikušie 11 atkal dzīvo centrā.

Natālija ar ģimeni atgriezās savā dzīvoklī. Tas esot liels brīnums, ka daudzstāvu ēka ir izturējusi, lai gan viena raķete bija trāpījusi lifta šahtā un divi 5. stāva dzīvokļi izdeguši.

Natālija un viņas vīrs jau iestiklojuši izsistos logus un palīdz kaimiņiem. «Kam trūkst stikla, izmantojam plēvi. Tā dzīvojam, bet ko mēs varam darīt? Labi, ka vispār vēl esam dzīvi.»

Kas Natālijai palīdz izdzīvot šajā sarežģītajā situācijā? Viņa parausta plecus un saka īsi: «Ticība Dievam. Viņas prieks ir ģimene un centra bērni. Vissvarīgākais ir tas, lai viņi izaugtu par cilvēkiem, kas nav spējīgi uz ļaunumu. Lai mācētu apvienoties un palīdzēt cits citam, gluži tāpat kā brīvprātīgie visā Ukrainā ir palīdzējuši viņai pēdējos astoņus mēnešus.

«Kaļiņingradā man ir tēvocis, manas mātes brālis. Februārī viņš man saka: «Tev nav jāuztraucas, tu tiksi atbrīvota!» Tikai mēs nezinām, no kā mēs tiekam «atbrīvoti». «Jūs tiksiet atbrīvoti, drīz ieradīsies mūsu karavīri, izdalīs humāno palīdzību un maizi.» Lūk, tādas bildes tiek rādītas krieviem — kā krievu karavīri dala maizi. Taču patiesībā viņi mums dāvina automātu lodes,» sašutusi saka Natālija.

* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu