Kara balsis.* Harkiva atdzīvojas

Anna Gina no Harkivas mīt vienā no bīstamākajiem Ukrainas dzīvojamajiem rajoniem — Saltivkā, kur pirms invāzijas dzīvoja pusmiljons cilvēku. Tā bija viena no visstraujāk augošajām un visātrāk apbūvētajām teritorijām. Tagad Ziemeļsaltivka, kas atrodas tikai 40 kilometru attālumā no Krievijas pierobežas pilsētas Belgorodas, drīzāk ir kļuvusi par apokaliptisko filmu uzņemšanas laukumu. Sagrautas mājas, izdegusi zeme, cilvēku vairs nav. Krievi šo apkārtni ir intensīvi apšaudījuši kopš 24. februāra, un arī tagad katru dienu notiek jauni raķešu uzbrukumi.

«Mana māja atrodas divus kilometrus no Saltivkas. Atlido arī līdz mums, taču pagaidām nav lielu bojājumu. Jā, vienreiz pagalmā bija bija palikusi raķete, taču komunālie dienesti to ātri savāca,» stāsta Anna Gina, Superior Golf & Spa Resort sabiedrisko attiecību direktore. Nesen viņa pa Ukrainas otro lielāko pilsētu izvadāja žurnālistus no Ļvivas, un viņi bijuši pārsteigti: «Ja nebrauc uz Saltivku, tad Harkiva izskatās kā parasta Harkiva.» Visspēcīgākās apšaudes bija pavasarī un vasarā, bet tagad retāk. «Var dzīvot — tā saka vietējie,» stāsta Anna.

48 gadus vecā sieviete kopā ar savu 21 gadu veco meitu no Harkivas aizbēga 6. martā. Stresa dēļ meita divu pirmo kara nedēļu laikā bija zaudējusi 12 kilogramus. Pati Anna negribēja pamest dzimto pilsētu, jo tur dzīvo arī viņas vecāki, taču devās uz Ternopiļu valsts rietumos, lai evakuētu meitu.

«Kad biju atpakaļceļā, notika spēcīga apšaude, un vecāki lūdza pagaidām neatgriezties. Divus mēnešus dzīvoju Dnipro, 200 kilometrus no Harkivas,» viņa stāsta. Savā pilsētā atgriezās jūnijā, kad viena raķete nokrita vecāku mājas pagalmā un pensionētajai mammai sākās insults. «Aizveda ar ātro palīdzību. Ticēju, ka varēšu viņu izvilkt, bet nesanāca,» stāsta Anna. Četrdesmit četras dienas vēlāk nomira arī tēvs.

Jūnijā pilsēta bija ļoti drūma, cilvēkus varēja sastapt tikai rindā pēc humānās palīdzības.

Harkiva tika uzskatīta par vienu no jauneklīgākajām pilsētām valstī — pirms kara tur darbojās 250 skolas un 24 universitātes. «Mūsu jauniešu pilsēta dažu mēnešu laikā bija izmirusi. Cilvēku maz, bet spilgtu jauniešu un bērnu vispār nebija. Luksofori nedarbojās. Pirmajā septembrī, kad parasti ļoti trokšņaini tika svinēts mācību gada sākums, bija pilnīgs klusums un nekas nedarbojās. Bija bēdu un liktenīguma sajūta,» saka Anna.

Tomēr septembra vidū iedzīvotāji sāka atgriezties Harkivā. Pēdējo nedēļu laikā mājās atbraukuši aptuveni 400 tūkstoši cilvēku, apgalvo pilsētas mērs Ihors Terehovs. Arī Anna rotaļu laukumos redz arvien vairāk bērnu, un arvien grūtāk atrast stāvvietu. Dzīve nav kļuvusi tāda pati kā agrāk. Taču baiļu ir mazāk.

Anna stāsta, ka viena no briesmīgākajām dienām bija, kad raķete trāpīja kopmītnē nedzirdīgajiem. Glābēju komandas nevarēja gruvešos atrast izdzīvojušos cilvēkus, jo viņi vienkārši nereaģēja uz signāliem.

Parasti uz Harkivu vienlaikus tiek izšautas astoņas raķetes. Tā kā agresorvalsts robeža ir netālu, raķetes atlido 30 sekundēs. Kad tiek iedarbināta pretgaisa aizsardzība, brīdinājuma trauksme sāk skanēt tikai dažas sekundes pēc sprādzieniem.

«Pat ja būtu liela vēlēšanās skriet uz patvertni, fiziski to nav iespējams izdarīt,» paskaidro Anna.

Prestižais golfa klubs, kurā viņa bija sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja un kurā pirms kara strādāja 250 cilvēki, tagad ir pārveidots par bezpajumtnieku patversmi. Tā īpašnieks, miljonārs Jurijs Safronovs, pērk bruņuvestes, dronus un citu armijai nepieciešamo aprīkojumu. Annas paziņu vidū gandrīz visi lielākā vai mazākā mērā darbojas kā brīvprātīgie Ukrainas armijā. Viņa pati raksta grāmatu par karu.

Anna novērojusi, ka pilsētnieki ir kļuvuši laipnāki, pārdzīvo cits par citu un pēc katras apšaudes sazvanās.

Pirms kara pārsvarā krieviski runājošajā Harkivā iedzīvotāji vairs neko negrib dzirdēt par «draudzību starp brāļu tautām» un dusmojas par vārda «krieviska» lietošanu. «Katram otrajam ir radi Krievijas Federācijā, un gandrīz ikvienam tā ir trauma. Mana draudzene Harkivā slēpjas pagrabā kopā ar dēlu, bet viņas māte zvana no Rostovas un saka: «Neizdomā, mūsu karaspēks nešauj uz civiliedzīvotājiem!» Meita saka: «Māmiņ, mūs bombardē!» Mamma atbild: «Ko tu tur televīzijā esi saskatījusies!?» Visvairāk mani pārsteidz krievu līdzjūtības trūkums,» saka Anna.

Viņa ir pārliecināta, ka karš beigsies tikai tad, ja nomirs Putins. Un arī izlīgums starp ukraiņiem un krieviem prasīs ilgu laiku. «Starp mums ir mentalitātes aiza. Spriediet paši! Pie mums īsta demokrātija sākās 2004. gadā, kad notika pirmā Oranžā revolūcija un mēs cīnījāmies pret Krievijas uzspiesto [prezidentu Viktoru] Janukoviču. Tad pie mums tika atvērti Ukrainas drošības dienesta arhīvi un mēs uzzinājām īsto patiesību par golodomoru. Es uzņēmu filmu Žernova (Akmens dzirnas) par šo briesmīgo periodu Ukrainas vēsturē. Mēs cīnījāmies par savām tiesībām, mēs cīnījāmies pret valdības korupciju, mēs attīstījāmies kā pilsoņi. Mums bija dekomunizācija. Kas tajā laikā notika Krievijā? Tikai Putins. Mēs esam brīvi cilvēki, kuriem pretī stāv aitu bars, kas tiek dzīts uz Ukrainu nokaušanai. Šeit, Harkivā, katrs otrais cilvēks paliek pilsētā ar domu: ja pa manu ielu brauks krievu tanks, kurš gan cits, ja ne es pats, metīs tam ar Molotova kokteili. Mēs gulsimies zem tankiem, bet vairs nekad nebūsim kopā ar Krieviju. Zem krītošām bumbām, bez ūdens, bez elektrības un bez gāzes, bet pats galvenais — bez jums, krievi!»

* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu