Teksta autors pie baltā universāļa stūres ap 1979. gadu. Foto — Andris Zebris
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Daudzas detaļas ir dzīvi palikušas atmiņā, par tām var teikt, ka tās ir autobiogrāfiskas. Autobiogrāfiskākas par tām, kas vienkārši uzpeldējušas apziņā. Par to, no kurienes tās uzpeld, Bankovskis nemēdz lauzīt galvu.
Pauls Bankovskis. Skola. Rīga: Valters un Rapa, 2006.
Tajā vecumā mani interesēja vienīgi mašīnas un to markas. Zināju, ka pirmajam žigulim pakaļējās lampas izskatās pēc lēzena jumta — tāds varētu būt platam un garam siena šķūnim. Luktura vienā pusē dzeltens plastmasas jumtiņš, otrā sarkans, tos pa vidu atdala niķelēta lentīte. Zināju, ka trešajam žigulim pakaļējais lukturis ir plakans ar noapaļotām kantēm, bet otrajam — pikapam — garena vertikāle, mazliet līdzīga moskviča uguņu horizontālei. Tās augšmalā ir dzeltens pagrieziena rādītājs kā smails baznīcas tornītis. Zināju, ka volgai pakaļējā lampa izskatās pēc detaļas no Strēlnieku (tagad — Okupācijas) muzeja fasādes apšuvuma, zapiņam ir divi skumīgi rimbulīši, bet vecās volgas lampa kā tukla zivs. Es tos pazinu pēc pakaļējiem lukturiem un arī pēc skaņas: žigulim rāma dūkšana, moskvičam mazliet slapji žļurkstīga, volgai un mūsu rafiņam svelpjoša dūdošana, bet nabaga zapiņam — tarkšķis-blarkšķis.
