Arno Jundze. Es nemiršu nekad. Dienas Grāmata, 2022.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Sērijā Es esmu... šovasar izdots Arno Jundzes romāns par Eduardu Veidenbaumu. Kolektīvajā atmiņā viņa vārds galvenokārt saistās ar dzeju, viņš arī tulkojis un atdzejojis, taču savas neilgās dzīves laikā Veidenbaums pamanījās būt īsti daudzpusīgs. Un viņa atstāto mantojumu var aplūkot gan no politiskās, gan filozofiskās un reliģiskās perspektīvas. Liecības par Veidenbauma plašo darbības lauku joprojām rodamas arhīvu mapēs, lai arī dažas no tām zudušas nebūtībā. Tas ļauj Jundzem secināt, ka «katram ir savs Veidenbaums».1
Franču filozofs Žaks Deridā uzskata, ka vēlmi saglabāt pagātnes notikumus motivē iekšēja un lielākoties apslēpta vilkme likvidēt visas aizgājušā laika pēdas. «Klusā tieksme sadedzināt arhīvu un izraisīt amnēziju (..) ar nolūku iznīcināt arhīvu kā atmiņu uzkrāšanu un kapitalizāciju»2 rada arī liecību uzglabāšanas kaislību. Filozofs akcentē, ka nosargātās atmiņas nekad nav noslēgts veselums, bet vienmēr ir atvērtas jaunām interpretācijām.
