Ko tādu izdomāt var tikai trakais — atvērt veģetāro restorānu kovida laikā, par sevi smejas Šimons Buksenbaums. Omulīgā 2eat Falafel&Hummus durvis Krišjāņa Barona ielā viņš vēra pirms gada. Drīz sekoja stingrie pulcēšanās ierobežojumi un komandantstunda. Šimons ievēroja, ka vienīgie gājēji tukšajā ielā ir suņu saimnieki, kuriem, gribi negribi, jāved mīluļi pastaigā. Viņš gāja iepazīties ar sunīšiem un sadraudzējās arī ar saimniekiem. Tā tika pie pirmās uzticamās klientūras. Starp citu, suņi šeit joprojām ir laipni gaidīti.
Pamazām Rīgas gardēžu vidū izplatījās stāsti par Šimona viesmīlību. Tam, kurš pasūtījis tikai silto ēdienu, viņš par brīvu pasniegs arī desertu vai kādu uzkodu. Pierunās nogaršot savu īpašo siera kūku. Ar katru viesi parunāsies un silti atvadīsies. «Tāda ir mūsu viesmīlības kultūra. Restorānā ienākušais cilvēks man ir dārgs viesis, nevis klients. Izraēlā ciemiņam vienmēr tiek klāts bagātīgs galds. Tā darīja mani vecvecāki un vecāki, tā daru arī es. Devīgums ir goda lieta.»
Šimons labi saprot latviešu valodu un sarunā brīžam iemet pa kādam vārdam: kartupeļi, kāposti un kotletes (tie viņam garšo). Viņš zina, ko nozīmē «bišķiņ», «švaki» un tikai latviešu lietotais jēdziens «eko šmeko».
Šimons Latvijā ieradās pirms 15 gadiem. Izraēlā iepazinās ar latviešu meiteni, kas bija atbraukusi ceļojumā, un pieņēma uzaicinājumu paviesoties Rīgā. «Godīgi atzīšos, par Latviju nebiju pat dzirdējis. Atbraucu un iemīlējos. Esmu dzīvojis vairākās Eiropas valstīs un ASV, bet Rīga mani savaldzināja. Salīdzinot ar lielajām metropolēm, tā ir kā zaļš, skaists un senatnīgs ciemats, kur visi cits citu zina. Ideāli, jo man nepatīk lielas pilsētas. Apprecējos un paliku šeit uz dzīvi.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.