Ilustratīvs attēls
Savās visai ilgajās darba un piedzīvojumu gaitās esmu pabijis daudzās zemēs un sastapis visdažādāko tautību pārstāvjus. Sākot ar latīņamerikāņiem manā dzimtenē ASV un beidzot ar šerpām Everesta nometnēs. Esmu pieredzējis temperamentīgo dienvidnieku emociju izvirdumus un miermīlīgo tibetiešu apbrīnojamo pazemību. Taču visā šajā kultūru kokteilī īpaši izceļas viena tauta. Krievi.
Nezinu, vai tie ir no zelta ordām pārmantotie dižošanās gēni vai vienkārši kultūras trūkums, bet vidusmēra krievu var uzreiz pamanīt jebkurā pasaules nostūrī.
Bravūrīga uzvedība, nekaunīga pieprasīšana, lai jebkurā valstī ar viņiem sarunātos krieviski un acīmredzama piederības demonstrēšana savai «ģeržavai». Es, protams, nerunāju par to krievu inteliģences saujiņu, kas šobrīd jau ir izkaisīta pasaulē un integrējusies rietumu sabiedrībā. Tie lielākoties ir ļoti patīkami cilvēki un interesanti sarunu biedri. Viņi ir attālinājušies no «russkij mir» skatījuma un spēj uz pasauli paraudzīties daudz plašāk. Bet postpadomju telpas krievi…
Kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pārcēlos uz dzīvi tēvzemē, viens no lielākajiem kultūršokiem man bija tieši vietējo krievu necieņa pret valsti, kurā viņi dzīvo. Sākumā nodomāju: nu labi, padomju Latvijā viņi jutās kā krievzemē, taču tagad viss būs citādi. Ak, kā es kļūdījos. Pagājuši 30 gadi, bet nekas nav mainījies. Man joprojām kaimiņos dzīvo cilvēki, kuri ikdienā nēsā Krievijas izlases treniņtērpu ar milzīgiem uzrakstiem Rossija. Latvijā izsniegtās automašīnu numura zīmes piestiprinātas pie turētāja ar Krievijas karogiem, un pie auto spoguļa karājas Georga lente. 30 gados viņi joprojām nav iemācījušies runāt latviski, viņu bērni ar saviem draugiem sarunājas krieviski un dzīvo kā savā sādžā. Un tas jau nav tikai Latvijā. Igaunijā, Ukrainā, Gruzijā, Kazahstānā ir tieši tāda pati aina. Pat Berlīnē ir rajoni, kur viesnīcas recepcijā darbinieks ar grūtībām lauzās vācu valodā un ir laimīgs, ja var pāriet uz dzimto krievu mēli. Pat ASV izveidojušies krievu kvartāli, kuru iemītnieki vada dienas kā dzimtenē un joko cits ar citu, ka «uz Ameriku nemaz neiet».
Tā kā esmu izaudzis tipiskā imigrantu valstī, man ir grūti aptvert, kā viena tauta var tik ļoti uzstājīgi censties uzspiest citiem savus noteikumus. Jā, latvieši Ziemeļamerikā mēģināja saglabāt savu identitāti, tikās Katskiļu un Garezera nometnēs un svinēja savus svētkus. Daudzi pat precējās tikai ar latviešiem, taču ikdienā mēs pieņēmām amerikāņu dzīvesveidu, noteikumus un valodu. Mēs nevienam vietējam neuzplijāmies ar savu latvietību un neprasījām, lai ar mums veikalā runā latviski. Arī itāļu, grieķu, kubiešu vai japāņu imigrantus ASV neesmu manījis vulgāri uzstājot uz «savām tiesībām».
Krievi ir citādi. Viņi uzreiz grib darīt zināmu savu etnisko piederību un pieprasa īpašu attieksmi, kāda pienākoties «atbrīvotājiem». Viņu dēļ Turcijā, Ēģiptē un Arābijā tirgotāji un viesnīcnieki ir iemācījušies saprast krieviski. Jo viņi apzinās, ka šī tauta nemainīsies, tādēļ labāk pašiem pielāgoties un vismaz paņemt krievu naudu.
Un krievi patiešām nemainās. Kad Kremlis izsludināja daļējo mobilizāciju un simtiem tūkstoši jaunu vīriešu metās bēgt no dzimtenes, bija tik kaitinoši kārtējo reizi klausīties, ka, neielaižot bēgošos krievus savā teritorijā, Eiropas Savienības dalībvalstis pārkāpj viņu cilvēktiesības. Nē, neko tās nepārkāpj. Katrai valstij ir tiesības pašai izlemt, kādus cilvēkus ielaist, un kādus paturēt robežas otrā pusē. Un nē, uz Krievijas pilsoņiem neattiecas eiropiešu likumi un vērtības, jo paši krievi šos likumus un vērtības nerespektē. Iemācieties izvēlētās valsts valodu, nokārtojiet naturalizācijas eksāmenu, integrējieties un maksājiet nodokļus, un durvis uz civilizēto pasauli būs vaļā! Tūkstošiem saprātīgo jūsu tautiešu to jau ir izdarījuši, arī Latvijā, par ko es viņus ļoti cienu.
Bet kamēr draudēsiet mazgāt savus zābakus Atlantijas okeānā, atkārtot gājienu uz Berlīni un dzīvot savos imperiālistiskajos murgos par zaudētajām vai vēl neiegūtām teritorijām, nevienam ne Eiropā, ne ASV jūs nevajadzēs. Ja reiz ticat Kremļa propagandai par ļaunajiem rietumiem, kuri cenšas jūs apspiest un iznīcināt, kādēļ tik ļoti gribat doties un dzīvot starp šiem ļaunajiem cilvēkiem? Eiropa ir pasaulē sakārtotākais un labklājīgākais reģions ar brīnišķīgām arhitektūras pērlēm, tīru vidi un kvalitatīvām precēm. Dzīvot šeit ir privilēģija, nevis tiesības. Kamēr zelta ordu mantinieki domās, ka pie tā visa var tikt ar brutālu spēku vai nekaunību, varēs atkal dzīvot aiz dzelzs priekškara, braukt ar žiguļiem un siekaloties par «uzvarēto» vāciešu mašīnām, itāļu prestižo zīmolu apģērbiem un franču vīniem.
Krievijas cars Pēteris I savulaik esot teicis: «Tas, kas pārstāj augt, sāk pūt. Man ir jāpaplašina savas robežas, lai aizsargātu savus cilvēkus.» Šī ideja krievu prātos ir iesēdusies tik dziļi, ka viņi acīmredzot citādi nespēj domāt pat laikmetā, kad citas valstis strādā pie tehnoloģiskās attīstības nevis teritorijas paplašināšanas. Tiešām jāpabrīnās, kas darās tādas nācijas pārstāvju galvās, kas apdzīvo pārliecinoši vislielāko teritoriju pasaulē, lai gan iedzīvotāju skaita ziņā ir tikai 9. vietā pasaulē un pēc IKP uz vienu cilvēku – 57. vietā. Jums taču vēl tik daudz darāmā, lai savestu kārtībā savu valsti.
Šis viss ved pie skumja secinājuma, ka vairākums Krievijas krievu patiešām iedalāmi divās grupās – tajos, kuri vēlas atjaunot PSRS, un tajos, kuri ilgojas pēc vecās Krievijas impērijas. Vai patiešām pašā Krievijā vēl ir palikuši «labie krievi»? Ja nu jūs tur esat, tad tagad ir jūsu laiks to pierādīt. Nevis brēcot par savām tiesībām bēgt uz Eiropu un pirkt rietumu preces, bet nepārprotami parādot, ka spējat mainīties. Tas nozīmē cienīt citas tautas, neuzbāzties ar savu iedomāto pārākuma sajūtu, un pieprasīt savai valdībai pārtraukt neattaisnojamo imperiālistisko karu.
Autors ir zemessargs, profesors, polārpētnieks
