Arestoviča fenomens

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Oleksijs Arestovičs (47) kļuva par vienu no populārākajiem kara gaitas apskatniekiem, kuram seko arī daudzi cilvēki ārvalstīs. Taču viņa karjera ir pretrunu pilna, un izteikumi mēdz pārsteigt

Oleksija Arestoviča videokomentārus par karu skatās simtiem tūkstošu skatītāju. Daudziem cilvēkiem gan Ukrainā, gan ārpus tās robežām viņš ir kļuvis gandrīz par vienu no galvenajiem informācijas avotiem par militārajiem notikumiem. Tieši viņš februāra beigās kļuva par runasvīru, kas sniedza nomierinošas informācijas devas ukraiņu sabiedrībai, hipnotizējošā balsī solot, ka «kara karstā fāze beigsies pēc divām trim nedēļām».

Tagad Arestovičs, ko ukraiņi sociālajos tīklos iesaukuši par Novopasītu (nomierinoša medikamenta nosaukums), aptaujās ir viens no sabiedriskās domas līderiem, ierindojoties otrajā vietā uzreiz pēc prezidenta Volodimira Zelenska.

Tie, kas agrāk par viņu smējās un apsūdzēja amatierismā, vairs nevar ar Arestoviču nerēķināties. Viņam ir augsts pazīstamības līmenis un veidojas savs prezidenta reitings. Sešu mēnešu laikā kopš Krievijas armijas invāzijas Arestoviča popularitāte ir ievērojami palielinājusies: viņa YouTube kanāla abonentu skaits ir sasniedzis 1,6 miljonus, Instagram seko 1,4 miljoni, bet Facebook — 870 000.

Bet kas īsti ir Arestovičs, un ko Ukrainas sabiedrība var no viņa sagaidīt?

Pārvērtību meistars

Oleksijs ir dzimis 1975. gadā padomju armijas virsnieka ģimenē Gruzijas pilsētā Citeli Ckaro (tagad Dedoplisa Ckaro). 90. gadu beigās pabeidza Odesas Sauszemes spēku institūta militāro fakultāti un ieguva militārā tulka diplomu. Līdz 2005. gadam strādāja Ukrainas Galvenajā izlūkošanas pārvaldē.

Tajā pašā gadā notika viena no pirmajām Arestoviča publiskajām runām, par ko viņam ik reizi atgādina nelabvēļi. Kopā ar Aleksandru Duginu, skandalozo Krievijas propagandistu un «krievu pasaules» ideologu, viņš piedalījās Starptautiskās Eirāzijas kustības konferencē Maskavā. Šajā pasākumā galvenā uzmanība tika pievērsta ukraiņu 2005. gada Oranžās revolūcijas negatīvajai ietekmei uz valsts iestādēm. Oleksijs atzīst, ka tajos gados viņš interesējies par daudzām lietām un piedalījies dažādās kustībās. Piemēram, viņš bija Brālības biedrs, kuru vadīja labējo radikāļu līderis Dmitrijs Korčinskis.

2009. gadā Arestovičs negaidīti «parādījās» Odesā — Oleksijs kļuva par Primorskas rajona administrācijas priekšsēdētāja vietnieku. Turklāt toreizējais mērs Eduards Gurvics viņu amatā iecēla ar papildu bonusu — 50% algas palielinājumu par «darba stāžu». Tomēr Arestovičs Odesā ilgi nepalika — pēc trim mēnešiem atkāpās no amata. Pats vēlāk skaidroja, ka esot vīlies valsts iestāžu darbā.

Arestovičs ir izmēģinājis dažādas lomas. Līdz 2010. gadam viņš darbojās amatierteātrī Melnais kvadrāts. Un pat filmējies epizodiskās lomās Krievijas seriālos Brālis par brāli 2, Muhtara atgriešanās un filmā Nebaidies, es esmu tuvu. 

Šajā kinolentē viņš atveidoja Ļusjas Zaicevas lomu. Tieši šī tēla dēļ nelabvēļi tagad Arestoviču iesaukuši par Ļusju. Paralēli aktierdarbam teātrī viņš aktīvi interesējās par psiholoģiju. Tik ļoti, ka 2013. gadā jau kā ģimenes psihologs atbildēja uz skatītāju jautājumiem televīzijas kanāla ICTV raidījumā. «Krīze ģimenē? Problēmas aizņem jūsu laiku un enerģiju? Jūs neizprotat savus tuviniekus, vai arī viņi nesaprot jūs? Vienmēr ir izeja,» Arestovičs uzrunāja skatītājus. Kā psihologs viņš tajā laikā vadīja personiskās izaugsmes mācības par maksu. Šajās mācībās viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Anastasiju.

Pēc dažiem gadiem pašizaugsmes mācības pārtapa par tiešsaistes praktiskās domāšanas skolu Apeirons. Tā piedāvā kursus un individuālas lekcijas par tādām tēmām kā lēmumu pieņemšanas māksla, lasīšanas māksla, klausīšanās māksla, vārdu terapija, semantiskā telpa un citas. Trīs stundu lekcija maksā aptuveni 40 eiro. Summa nav liela, taču jāņem vērā, ka katru lekciju parasti noskatās tūkstošiem skatītāju. Piemēram, Arestoviča lekcija Apziņa un realitāte 17. septembrī pulcēja aptuveni 900 klausītāju. Pēc aptuvenām aplēsēm, šajās trīs lekcijas stundās runātājs nopelna no 35 000 līdz 40 000 eiro.

Par ko mīl Arestoviču

Plašākai sabiedrībai Arestovičs kļuva pazīstams 2014. gada Pašcieņas revolūcijas jeb Eiromaidana laikā. Jau tolaik viņš sāka sevi pozicionēt kā militāro ekspertu, komentējot lielās protesta akcijas Kijivas centrālajā Neatkarības laukumā jeb Maidanā.

«Narcistisks cilvēks, labi izskatās, viegli un skaisti saka gudras lietas. Viņš atsaucas uz uzvārdiem, vārdiem. Ļoti viegli reaģē. Tas viss izraisa simpātijas, un popularitāte pieaug. Viņš to izmanto. Domāju, ka kādā brīdī viņš sajuta, kā tas strādā, un sāka to pilnveidot,» uzskata ukraiņu politpsihologs Oļegs Homjaks.

Vienā no savām pirmajām intervijām uzreiz pēc Pašcieņas revolūcijas, kuru izraisīja toreizējās valdības negaidītais lēmums neparakstīt ES un Ukrainas asociācijas līgumu un kas noslēdzās ar prokrieviskā prezidenta Viktora Janukoviča gāšanu, Arestovičs prognozēja plaša mēroga karu ar Krieviju. Vēlāk viņš publiski izvērtēja dažādas reformas un korupcijas skandālus. Un līdz pat 2016. gadam aktīvi kritizēja toreizējo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko. Tad viņa retorika mainījās, jo beidzot esot saskatījis, ka Porošenko strādā valsts aizsardzības un drošības labā, skaidrojis pats Arestovičs. Interesanti, ka, mainot savu nostāju, Arestovičs nezaudēja auditoriju.

Šo triku viņš atkārtoja vēlreiz. Pirms 2019. gada vēlēšanām Arestovičs izmisīgi kritizēja Zelenski. Tagadējo valsts līderi viņš sauca par «infantilu bērnu» un «lelli, ko piesvieduši oligarhi». Pagrieziens par 180 grādiem notika 2020. gadā pēc skandāla, kad izgāzās īpašā operācija krievu militāro algotņu grupējuma Vagner kaujinieku pārtveršanai. Savā YouTube kanālā Arestovičs publicēja interviju ar mazzināmo Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GUR) vadītāju Kirilu Budanovu, kas parasti izvairās no publicitātes.

Kopā ar Budanovu viņi centās apdzēst skandālu par neveiksmīgo operāciju, pie kuras kopīgi strādāja Ukrainas un ASV specdienesti. Lai gan sašutusī Ukrainas sabiedrība pieprasīja Zelenskim atstādināt sava biroja vadītāju Andreju Jermaku (kuru tolaik vairākkārt apsūdzēja par darbu Krievijas labā), vāgneriešu skandāls noklusa. No drošības dienestiem atlaida tikai tos, kas bija cēluši vislielāko troksni.

Pāris mēnešus pēc šī skandāla Arestoviču uzaicināja uz Trīspusējo kontaktgrupu (TKG), kurā Ukrainas puse tikās ar Doneckas un Luhanskas apgabalu valdību pilnvarotajiem pārstāvjiem un Krievijas sūtņiem. Šīs grupas uzdevums bija veikt operatīvas pārrunas par demarkācijas līniju (frontes līniju). Oleksijs Arestovičs kļuva par TKG publisko runasvīru.

Pazīstamais Ukrainas žurnālists Deniss Kazanskis, kurš arī bija TKG loceklis, stāsta, ka Arestovičs pieklusināto balss intonāciju izmantoja arī sarunās ar Doneckas un Luhanskas, kā arī Krievijas pārstāvjiem. Viņu savstarpējās sarunas gan nevirzījās uz priekšu un faktiski pārvērtās par demagoģijas sacīkstēm. Taču Arestovičs savu darbu veica profesionāli.

Mēnesi pirms februārī notikušā Krievijas iebrukuma Ukrainā Arestovičs paziņoja, ka pamet Zelenska komandu, kurā viņš tobrīd pildīja ārštata stratēģiskās komunikācijas padomnieka pienākumus. Formālais iemesls bija Zelenska mēģinājums sākt kriminālvajāšanu pret bijušo prezidentu Porošenko. (17. janvārī izmeklētāji mēģināja viņu aizturēt kādā no Kijivas lidostām.)

Arestovičs demonstratīvi aizcirta prezidenta kabineta durvis.

Politpsihologs Homjaks skaidro: Arestovičs kā politisks dzīvnieks juta, ka Zelenska reitings krītas, tāpēc nolēma pamest apdraudēto kompāniju. Taču, kad 24. februārī sākās Krievijas iebrukums, Arestovičs atgriezās prezidenta birojā Bankovas ielā Kijivas centrā.

Kāpēc viņu uzaicināja atpakaļ? «Viņš interesējas par militārajām lietām, ir spēlējis teātrī, nodarbojies ar psiholoģiju un apguvis modernas komunikācijas metodes. Visas šīs prasmes labi noder tieši kara laikā. Arestovičs spēj ātri reaģēt nestandarta situācijās,» skaidro prezidenta birojam tuvs avots.

Prezidents Zelenskis, kurš arī ir bijis aktieris un piedalījies TV humora šovā Jautro un atjautīgo klubs, augsti novērtē spēju reaģēt ātri un improvizēt nestandarta situācijās.  

Un šajā ziņā prezidenta birojs tik tiešām nebija pārrēķinājies. Arestovičs māk kliedēt paniku un pārliecināt cilvēkus, ka Ukraina spēj sevi aizstāvēt.

Acīmredzama attiecību «atdzišana» starp prezidenta kanceleju un Arestoviču notika maija sākumā. Kad Krievijas opozīcijas aktīvists Marks Feigins interneta tiešraidē uz jautājumu, kāpēc varas iestādes un armija nav nostiprinājuši valsts dienvidu pilsētas Hersonu un Nova Kahovku, kā arī nav mīnējuši vai saspridzinājuši tiltus pie Čonharas kontrolpunkta, kas kopš 2014. gada kļuvis par robežu starp Ukrainu un okupēto Krimu, tādā veidā ļaujot okupācijas karaspēkam ieņemt Hersonas apgabalu, Arestovičs atbildēja vienkārši: «Sajāja. Kas, ko un kā — mēs to noskaidrosim.»

Pēc šī raidījuma Arestovičs pārtrauca uzstāties brīfingos uz prezidenta kancelejas logotipa fona, kā arī tiešraides no sava kabineta. Prezidenta kancelejas avots uzskata, ka Arestovičs reizēm ir bijis «pārāk radošs», tajā pašā laikā atzīstot, ka skaidras informācijas politikas pašiem tolaik nebija un viss notika stihiski.

«Arestovičs ne vienmēr zina pietiekami daudz, lai izdarītu kaut kādus secinājumus, taču viņš to dara. Tāpēc tās ir dažādas kombinācijas un dažkārt dažādas interpretācijas,» Arestoviča darbu vērtē Zelenska birojam pietuvinātā persona.

Lai gan kara sākumā Arestoviča misija bija ļoti veiksmīga, diezgan ātri Ukrainas sabiedrībā radās pieprasījums pēc līdzsvarota skatījuma uz reālo situāciju frontē. 

Par ko nemīl Arestoviču

Piemēram, 2016. gadā Arestovičs izteicās, ka Pretterorisma operācija (kā Ukraina oficiāli dēvēja karu Donbasā no 2014. līdz 2018. gadam) «ir kā tāds liels kūrorts zēniem, liela pionieru nometne». 

2017. gadā notika vēl viens incidents, kad Arestovičs atzina, ka «melojis un darbojies kā propagandists» — viņš esot izkropļojis «patriotiem» informāciju par situāciju militārajās frontēs un veicis «melno propagandu pret Krievijas Federāciju».

Arī visa pagājušā gada laikā Arestovičs regulāri nonāca uzmanības centrā, sākot no apsūdzībām seksismā un beidzot ar atteikšanos no derusifikācijas. Viņš vairākkārt ir paudis savas simpātijas krievu kultūrai un kritizējis tās pilnīgu ignorēšanu.

«Kāda ir jēga jūsu komunikācijai ar krieviem?» — šo un vairākus citus asus jautājumus es uzdevu Arestovičam šā raksta tapšanas laikā. Viņš solīja atbildēt, taču trīs nedēļu laikā tā arī neko no viņa nesaņēmu.

«Viņš zina, kā satricināt sabiedrību, vispirms nospēlējot uz vienām emocijām, pēc tam uz citām,» komentē politoloģe un Vasilija Karazina Harkivas Nacionālās universitātes profesore Jūlija Bidenko. «Viņš var šokēt ar kādu paziņojumu, tad pagaidīt dažas dienas un pagriezt sabiedrību pretējā virzienā.»

Politpsihologs Homjaks nosauc vēl vienu prezidenta padomnieka īpatnību — viņš saprot, ka vislabākā pašaizsardzība ir pilnīga atklātība.

«Kad cilvēki sāka runāt, ka viņš ir narciss, Arestovičs to apstiprināja, un viļņošanās norima. Lielākajai daļai cilvēku šis mehānisms ir nesaprotams: kā viņš tā spēj darboties? Patiesībā tā ir ļoti primitīva lieta. Ja jums saka, ka esat muļķis, jūs atbildat: «Jā, es esmu muļķis.» Un tas arī viss, neviens to vairs neatceras,» saka Homjaks.

Politpsihologs vēl piebilst, ka ir maz tādu cilvēku kā Arestovičs, kas spētu tik drosmīgi spēlēt ar milzīgas auditorijas emocijām. «Daudzi cilvēki domā, ka viņš «spēlē» kāda cita labā. Bet es esmu pārliecināts, ka viņš spēlē tikai savā labā un dara to meistarīgi.»

Tagad galvenais jautājums ir šāds: vai prezidenta biroja padomnieks stratēģiskās komunikācijas jautājumos mēģinās pārvērst savu komunikācijas kapitālu par politisku ieroci?

Intervijā ukraiņu televīzijas raidījuma vadītājam Dmitrijam Gordonam šā gada augustā Arestovičs, piemēram, paziņoja, ka balotēsies nākamajās prezidenta vēlēšanās, taču tikai tādā gadījumā, ja uz otro termiņu nekandidēs Zelenskis. Taču, no otras puses, nav svarīgi, ko Arestovičs saka publiski, jo ir acīmredzams, ka viņš spēlē savu spēli.