Ilustratīvs attēls
Covid-19, kas tika pasludināts par pandēmiju 2020. gada pavasarī, dramatiski pārbaudīja valsts pienākumu rūpēties (the duty of care) jēdzienu un valsts prakses paplašināšanu ārpus robežām. Ārlietu ministrijas (ĀM) un jo īpaši konsulārie dienesti kļuva par galveno cerību ārzemēs nonākušajiem iedzīvotājiem. Aplūkojot konsulāro dienestu reakciju uz Covid-19 pandēmiju, vērojamas izmaiņas konsulārajā praksē.
Latvijas Universitātē veikts pētījums, kas balstās astoņās padziļinātās intervijās ar Ārlietu ministriju (ĀM) konsulārā dienesta pārstāvjiem Baltijas un Ziemeļvalstīs, par viņu veiktām darbībām Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma sākumā, laika posmā no 2020. gada marta līdz jūnijam. Pētnieki runāja ar konsulāro nodaļu vadītājiem par to, kā noritēja intensīvais darbs, lai cilvēki atgrieztos savās mītnes zemēs laikā, kad vērās ciet robežas, un aplūkoja konsulārās diplomātijas nozīmi Covid-19 pandēmijas laikā Baltijas un Ziemeļvalstīs, piedāvājot analīzi par katras valsts īstenoto rīcībpolitiku un aktivitātēm.
Pētījums par Covid-19 sākuma periodu atklāja, ka starp dažām Baltijas un Ziemeļvalstīm pastāvēja atšķirības, kā juridiski un morāli tiek interpretēts valsts pienākums rūpēties krīzes situācijā, palīdzot valstspiederīgajiem ārvalstīs atgriezties mājās.
Salīdzinot ar Ziemeļvalstīm un Igauniju, Latvijas un Lietuvas Ārlietu ministriju konsulārie departamenti bija daudz noslogotāki. Tiem bija jāatbild tiešā veidā uz palīdzības pieprasījumiem no ārvalstīs iestrēgušajiem tautiešiem. Svarīgi izcelt Latviju, kura sniedza plašu individuālo palīdzību valstspiederīgajiem, tajā skaitā organizēja lielu skaitu repatriācijas reisu (kopskaitā: 41 lidojumu).
Tāpat pētījums izgaismo, ka Latvijas pilsoņi nav pietiekami sagatavoti, kā rīkoties krīzes situācijās, atrodoties ārzemēs. Līdz ar to pētījums apstiprina pašreizējos Latvijas valdības, jo īpaši Aizsardzības ministrijas centienus strādāt pie informācijas izziņošanas sistēmas. Taču tas norāda arī uz nepieciešamību domāt par ārvalstīs esošiem Latvijas valstspiederīgajiem un viņu informētību un sagatavotību. Pētījuma intervijas atklāja, kā Dānija izmantoja mobilo sakaru operatorus, lai sazinātos ar visiem tobrīd ārzemēs esošiem Dānijas valstspiederīgajiem.
Neskatoties uz to, ka par diasporas politiku Latvijā tiek daudz runāts, pētījums atklāja, ka pilnvērtīgi netika izmantots diasporas tīklojums, lai operatīvāk palīdzētu Latvijas valsts piederīgajiem ārzemēs. Tajā pašā laikā diasporas diplomātiju un tās sniegtos ieguvumus izmantoja tikai divas valstis – Dānija un Lietuva. Abas valstis mudināja un iesaistīja savas diasporas attiecīgajās mītnes zemēs sniegt palīdzību tiem pilsoņiem, kuri saskaras ar dažādām grūtībām, atrodoties ārzemēs Covid-19 sākuma periodā.
Pandēmija arī atklāja vājās vietas Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbībā, jo netika īstenota visu valstu kopīga konsulārā palīdzība un saskaņotas darbības. Pētījums skaidri iezīmē jautājumus, kuriem būtu jāpievērš pastiprināta vērība, lai turpmāk veidotu saskaņotāku Baltijas un Ziemeļvalstu konsulāro palīdzību.
Pētījumā Diasporas diplomātija un globālā pandēmija piedalījās: Dr. sc. pol. Ieva Birka, Dr. sc. pol. Didzis Kļaviņš, doktora grāda pretendente Malvīne Stučka un pētījuma brīdī maģistra grāda pretendents Roberts Kits no Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes.
Pētījums ir izstrādāts ar Latvijas Zinātnes padomes finansiālo atbalstu (Projekta nosaukums: Diasporas diplomātija un globālā pandēmija; projekta numurs: lzp-2020/2-0195; Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts).
Raksts šā gada augustā publicēts vadošā diplomātijas žurnālā The Hague Journal of Diplomacy un ir pieejams atvērtā piekļuvē.
Autore ir diasporas diplomātijas eksperte, LU Sociālo un politisko pētījumu institūts
