Jaunā Latvijas filma Sema ceļojumi — ar melno humoru par stereotipiem
Mežaina un mazapdzīvota — tā Sema ceļojumu sākumā izskatās vieta, kur filmas titulvaronis Semjuels (beļģu aktieris Kevins Jansens) ar auto traucas pa putekļainiem ceļiem, sava, kā noprotams, bioloģiskā tēva meklējumos. Jaunais vīrietis atrodas nekurienes vidū, un jau ar sākuma kadriem kļūst skaidrs, ka viņš te neiederas — Sems nerunā vietējā valodā, bezpersoniskais īres auto ir kapsula, kas viņu šķir no ārpasaules, pa kuru citā tempā kuļas vietējie, un viņi, protams, Sema labi artikulēto angļu valodu nesaprot. Vīrieša pirmā nozīmīgā saskarsme — vai drīzāk sadursme — notiek, kad viņa auto notriec sivēnu. Šis negadījums kalpo par atsperi tālākajiem notikumiem, kas nabaga ceļiniekam liek iekulties mēslos, dažbrīd gluži burtiski; sivēns pieder kādai zemnieku ģimenei, pie kuras Semjuels nonāk pēc tikšanās ar Kirki (Nacionālā teātra aktrises Lauras Siliņas debija kino). Varones vārds nav nejaušs — te ievīti grieķu mitoloģijas un Homēra Odisejas motīvi — Kirke, izmantojot burvestības, pārvērta Ajas salā nonākušos ceļiniekus par cūkām. Lai arī simboliski, arī filmā noris sava veida pārvēršana.
Sr šausmu aizmetņiem
Svešinieka nonākšana vidē, kas kļūst ļauna, nepieņemoša un bīstama, ir klasisks šausmu kino motīvs. Režisors Aiks Karapetjans to asprātīgi liek lietā. Vienīgi šausmu žanra cienīgu notikumu vietā Sema ceļojumos apslēpta ironija, ko iespējams traktēt kā refleksiju par to, kā rietumnieki vai lielvalstu iedzīvotāji redz mazpazīstamas zemes, tādējādi savā ziņā atspoguļojot koloniālu pasaules skatījumu. Vietējie iedzīvotāji te ir tumšas, nelīdzsvarotas un nošmulētas radības, kas audzē cūkas un slikti satiek savā starpā. Šajā savvaļā izdzīvot lemts ja ne attapīgākajam, tad stiprākajam. Citiem liktenis lemj cilvēka necienīgu dzīvi, piemēram, būt piesietam suņa ķēdē. Karapetjana filmā parodija ir aizplīvurota — notikumi vēstīti ar vislielāko nopietnību, liekot lietā arī aizkadra balsi, kas tumšās norises deklamē kā pasaku, tādējādi smalki iezīmējot stāsta absurdu. Apzināti pludinot robežas starp fantāziju un realitāti (vai saprātu un neprātu), Jansena spēlētais Sems tomēr ļaujas instinktiem un, sapratis, ka uz iezemiešiem paļauties nevar, sāk izjust solidaritāti ar citiem «pakļautajiem» — cūku ganāmpulku.
Ironiju uztver
Filmai ir labi klājies starptautiski. Tā demonstrēta Fantastic Fest Teksasā — festivālā, kas fokusējas uz fantāzijas, šausmu un zinātniskās fantastikas žanra darbiem. ASV, Kanādā un dažviet Eiropā filma nonākusi arī kinoteātru repertuārā. Šiem panākumiem pamatā ir filmas kvalitāte un universāli saprotamais stāsts. Tomēr, domājot par tās vēstījumu, jāiezīmē interesanta tendence, kas izskanējusi aizvadītajos gados, reflektējot par koloniālisma musturiem kino un kultūrā: lielvalstīs novērtē filmas, kas saskan ar attiecīgā reģiona redzējumu (piemēram, rumāņu jaunā viļņa reālisma kino strāvojums ir spējis iemantot atpazīstamību, jo «apkalpo» rietumnieku skatu uz Rumāniju kā sociāli problemātisku vidi). Sliecos piekrist šai atziņai, jo cilvēks labprātāk ļaujas ierastajiem priekšstatiem, nekā sevi izaicina ar jauniem formulējumiem.
Karapetjana iepriekšējās filmas vēstījušas par attiecību dinamiku dažādos spriedzes apstākļos (Cilvēki tur, Pirmdzimtais), viņš strādājis gan sociālās drāmas, gan trillera (M.O.Ž.), gan mistērijas žanros. Jaunā filma viņa rokrakstu piesūcina ar melnu humoru un ironiju. Vēstījums ir brutāls, raupjš, taču vienlaikus arī smalkas satīras un melna humora caurvīts, kas ievērojami atšķiras no Latvijā tapušo kinodarbu toņkārtas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.