Tikai pirms gada atvērtās Rundāles ūdensdzirnavas ir atradums vēstures un muzeju mīļotājiem, jo šeit pilnībā saglabātas un atjaunotas gandrīz 100 gadus senas malšanas iekārtas
Daudzi slavenās Rundāles pils apmeklētāji pat nenojauš, ka tikai kilometra attālumā no pils atrodas dzirnavu ezers un senas ūdensdzirnavas. No ārpuses izskatās, ka ēkai ir trīs stāvi, taču iekšpusē slēpjas dzirnavu muzejs piecos stāvos. Pagrabstāva kāpņu laukumiņā brīnumaini čalo ūdens straumīte. Pie dzirnavām var droši peldēties ezerā, baudīt kafiju, atspirdzinošus dzērienus, labu vīnu un alu. Neviens jums bargi neaizrādīs, ka labiekārtotajā pagalmā pie galdiņiem ēdat līdzpaņemtas maizītes vai zupu no termosa, jo šī vieta laipni gaida arī cilvēkus, kuri nevar atļauties pusdienot restorānā.
Pēdējā augusta nedēļā šeit sastopam skolotāju kolektīvu no Bauskas ģimnāzijas, kas ieradušies ekskursijā. Dāmām slapji mati, tikko peldējušās. Jautāju, vai viņas septembrī piedalīsies pedagogu streikā. «Mēs gribētu, bet nevaram palikt bez algām, jo tas taču ir beztermiņa streiks. Domāju, ka tas par skolotāju stāvokli daudz izsaka — mēs pat streikot nevaram atļauties,» atzīstas kāda pedagoģe.
Viss īsts
Rundāles ūdensdzirnavu aizsākums tiek datēts ar 18. gadsimtu, taču, domājams, tās pastāvējušas vēl senāk un varbūt saimnieciski bijušas saistītas ar Rundāles pili. Dzirnavas piedzīvojušas divus postošus ugunsgrēkus, tomēr vienmēr atjaunotas. «No dzirnavām nekas sens nav nests ārā, un nekas jauns nav nests iekšā,» lepni stāsta dzirnavu direktore Santa Švāģere.
Patiesi — Rundāles dzirnavas ir unikālas, jo šeit viss izskatās tieši kā 1934. gadā. Vecās koka kāpnes un grīdas, kas jutušas tik daudzu melderu soļus. Visas oriģinālās iekārtas stāv savās vietās. Pie sienām ulmaņlaiku un arī padomju uzraksti par darba drošību un neskaitāmi brīdinājumi, ka šeit nedrīkst smēķēt. Uz sienām pat saglabāti dažādi skrāpējumi, ko melderi senatnē veikuši praktisku nolūku dēļ un vēlākos laikos — izklaides pēc. Īpaši izcēlies kāds dzirnavu darbinieks 1964. gadā. Šķiet, viņš vēlējies būt latviešu erotiskās vai drīzāk jau pornogrāfiskās dzejas pamatlicējs. Labi rīmētos pantiņus ar atskaņām nofotografēju, domādama, ka citēšu žurnālā, tomēr nevarēju saņemt dūšu, jo tie sastāv tikai no necenzētiem vārdiem. Bet arī tā ir dzirnavu vēsture.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.