Viņdien aizbraucu uz labdarības veikalu galda lampas medībās. Bingo! Kasieris apsveica ar tik labu ķērienu un apvaicājās, no kurienes esmu. Latvija!? Mūsu valsti viņš dzirdēja pirmo reizi, bet ieinteresēts izvilka telefonu un atvēra meklētāju. Izbrīnā noelsās, ka nepilniem diviem miljoniem cilvēku ir sava valsts.
Bet mums ir! Un pēc mēneša mums būs iespēja izraudzīties savas valsts vadību nākamajiem četriem gadiem.
Man šīs būs pirmās Saeimas vēlēšanas tālu prom no Latvijas. Vēl šaubos, vai pieteikties ērtajai balsošanai pa pastu, vai mesties piedzīvojumā un mērot ceļu uz tuvāko iecirkni, kas šoreiz sanāk 600 kilometru attālumā — Losandželosā. Vēl ir mazliet laika izlemt. Ja kāds Ir lasītājs vēlas parādīt man pilsētu, dodiet ziņu!
Vēlēšanas man nemainīgi sagādā prieku un svētku sajūtu. Pat ja partiju manipulācijas apnikušas kā rūgta nāve un liekas, ka jēdzīgus līderus uz pirkstiem var saskaitīt vienrocis. Valsts vērtība vienmēr ir lielāka par ikreizējo politisko saskaitāmo summu. Mani kā pilsoni saviļņo tiesības lemt, kam uzticēt valsts stūri. Tas nav triviāli. Pašu vēsture un dažu kaimiņu šodiena atgādina, ka demokrātiskās brīvības nekrīt no gaisa kā lietus. Pašnoteikšanās ir privilēģija, kas jāizcīna, jālieto, jāaizstāv. Mums katram, jo republika ir kopējā lieta.
Esot Amerikā ārpus Latvijas iekšpolitisko kašķu mikromēroga, ik dienu satiekot cilvēkus no dažādām zemēm ar atšķirīgu mantojumu un nākotnes izredzēm, es jūtu lepnumu par mūsu tautas paveikto. Šobrīd mēs esam veiksminieki pasaules problēmu virpulī. Bet jābūt gataviem, ka vētru sezona tikai pieņemsies spēkā.
Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele ar Hamfrija stipendiju sākusi mācības Walter Cronkite School of Journalism Arizonā un raksta sleju no ASV.
