Griba ir. Kā ar varēšanu?

Krievijas iebrukums Ukrainā pamudinājis Latvijā ātrāk virzīt skolu pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, kas pakāpeniski rit jau 20 gadus. Politiķiem ir griba, taču pedagogi brīdina par klupšanas akmeņiem — skolotāju un mācību materiālu trūkumu

Jā, es atbalstu pāreju uz mācībām valsts valodā. Tā mierīgi un pārliecinoši saka Romans Alijevs, kurš vada Latvijā lielāko mazākumtautību skolu — Rīgas Valsts klasisko ģimnāziju, kurā mācās gandrīz divi tūkstoši skolēnu. Alijevs uzskata, ka labas valsts valodas zināšanas ļauj viņiem izcelties olimpiādēs un eksāmenos, un tas paver plašāk durvis uz augstskolām un darba tirgū.

Diemžēl latviešu valodas zināšanas Rīgas skolās ar bilingvālo izglītības modeli pašlaik ir vājas, Ir konstatēja, analizējot šā gada centralizēto eksāmenu rezultātus. Rīgā no 35 skolām, kurās 9. klašu beidzēji kārtoja īpaši mazākumtautību skolām izstrādātu latviešu valodas eksāmenu, gandrīz pusē skolu bija sliktāki rezultāti nekā vidēji valstī. Savukārt 12. klašu eksāmenā situācija ir vēl dramatiskāka — 33 galvaspilsētas skolās rezultāti bija zem valsts vidējā rādītāja.

Tieši līdzšinējās bilingvālās izglītības vājās sekmes ir galvenais arguments, kāpēc Izglītības ministrija piedāvā no 2023. gada 1. septembra sākt pāreju uz mācībām tikai valsts valodā, kas jāīsteno trīs gados. Šī iniciatīva konceptuāli jau atbalstīta gan valdībā, gan Saeimā, un likuma otrais lasījums parlamentā plānots nākamnedēļ. «Lai bērni netiktu šķiroti pēc valodas, kādā runā ģimenē, un lai katram bērnam būtu iespējas pilnvērtīgi integrēties Latvijas sabiedrībā, komunicēt vienā un tajā pašā valodā,» tā Saeimas atbalstu likumprojekta pirmajā lasījumā lūdza izglītības ministre Anita Muižniece (K).

Taču idejai ir arī pretargumenti. Pedagogu vidū vislielākās bažas izskan par pirmklasniekiem, kuriem jāspēj mācīties tikai latviešu valodā jau nākamgad. «Tādos mācību priekšmetos kā matemātika un dabaszinības bērns būs zaudētājs, jo neapjēgs terminus,» domā skolotāja Ērika Leisa no Jaundubultu vidusskolas. Līdzīgas bažas izsaka arī Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas skolotāja Viktorija Vorobjova.

Latvijā joprojām 45 tūkstoši bērnu jeb aptuveni katrs piektais skolēns mācās mazākumtautību skolās. Tās vienkāršoti sauc par krievu skolām, lai gan mazākumtautību programmas īsteno arī poļu, baltkrievu un ukraiņu valodā. Četrās skolās bērni mācās latviski, bet papildus apgūst igauņu, lietuviešu valodu vai ivritu.

Vislielākā bilingvālo skolu koncentrācija ir Rīgā: gandrīz puse no visām galvaspilsētas skolām — 45 —  īsteno mazākumtautību pamatizglītības programmu. Visā valstī bilingvālas mācības notiek 112 skolās no kopumā 660.

Izglītības ministre Muižniece atgādina, ka lēmums par latviešu mācībvalodas ieviešanu visās skolās nav radies pēkšņi — pakāpenisku pāreju īsteno jau kopš 2004. gada, kad tika ieviests bilingvālās izglītības modelis, bet pirms četriem gadiem jauni grozījumi Izglītības likumā noteica vidusskolu pāreju uz latviešu mācībvalodu. «Krievijas uzbrukums Ukrainai, uzturot retoriku, ka ukraiņiem nekad nav bijusi sava valsts un valoda, pasteidzināja mūsu darbu, un lēmuma projektu par pāreju sagatavojām ātrāk. Taču tas ir tikai loģiski, ka Latvijā mācības notiek valsts valodā,» pārliecināta ir Muižniece.

Atbilstoši pašreizējam regulējumam no šī septembra visiem vidusskolēniem mācības jau notiek tikai latviešu valodā, bet mazākumtautību skolās bērni no 1. līdz 6. klasei latviski apgūst pusi mācību satura, savukārt atlikušajās pamatskolas klasēs — ap 80%. Kopš 2020. gada visi pārbaudes darbi 9. klases beidzējiem ir jākārto valsts valodā, līdz ar to robi latviešu valodas zināšanās būtiski ietekmē sniegumu eksāmenos, norāda Izglītības ministrijas speciāliste Olita Arkle.

Jaunie likuma grozījumi paredz, ka nākamgad 1. septembrī tikai valsts valodā mācības sāks 1., 4. un 7. klasē, bet divos gados pēc tam pievienosies atlikušās klašu grupas. Mazākumtautību valodu un literatūru bērni varēs apgūt interešu izglītības nodarbībās. Šādu specializētu kursu jau tagad nodrošina vidusskolās.

Ministre uzskata, ka Latvijā līdz šim nav pietiekami drosmīgi pateikts, ka izglītības ieguvei valstī jānotiek vienā valodā, «jo tikai tādā veidā var nodrošināt saliedētu sabiedrību».

Taču cik sagatavotas pārejai ir skolas?

Laba valoda — labas sekmes

Rīgas Valsts klasiskajā ģimnāzijā pāreju uz mācībām valsts valodā sāka jau 2012. gadā, lai mazākumtautību bērniem nodrošinātu vienlīdzīgas izglītības iespējas. Direktors Alijevs lieliskā latviešu valodā Ir stāsta, ka rezultāti ir acīmredzami. Latvijas ģimnāziju reitingā skola ir augstajā septītajā vietā. Visos eksāmenos gan pērn, gan šogad viņiem ir labāki rezultāti nekā vidēji valstī.

Alijevs to saista ar faktu, ka jaunākie skolēni līdz 6. klasei latviski apgūst ap 80% vielas, bet, sākot no 7. klases, mācības notiek tikai valsts valodā. «Kad kādā intervijā teicu, ka mūsu ģimnāzijā pat sienas runā latviski, tiku mazliet izsmiets. Taču tā tiešām ir,» Alijevs skaidro, ka ar to domājis izglītojošus plakātus, informatīvos tekstus un attēlus skolas telpās. «Tas mērķtiecīgi darīts, lai skolēniem visu laiku ir iespēja uztvert informāciju latviešu valodā,» skaidro direktors. «Ja visi eksāmeni notiek latviešu valodā, ir ļoti svarīgi motivēt skolēnus mācīties latviski,» viņš skaidro.

Alijevs norāda, ka valsts valodas prasmes lielā mērā ietekmē sekmes arī citos mācību priekšmetos. Šā gada eksāmenu rezultāti Rīgā rāda, ka direktoram varētu būt taisnība. Rīgas 34. vidusskolai un Rīgas Valsts klasiskajai ģimnāzijai, kuru audzēkņi latviešu valodas eksāmenos uzrādījuši labākus rezultātus nekā vidēji valstī, tie bija labāki arī obligātajos matemātikas un angļu valodas eksāmenos.

Diemžēl nav pētījumu, kas ļautu vispārināt šo abu skolu pieredzi. Latviešu un mazākumtautību skolu eksāmenu rezultāti nav savstarpēji salīdzināti — ministrija norāda, ka neesot bijis tādas vajadzības. Ierēdņi balstījušies uz divām aptaujām, kurās katrs piektais jaunietis atzinis, ka zina valsts valodu tikai pamatprasmes līmenī vai pat slikti.

«Bēdīgi, ka centralizēto eksāmenu rezultāti nav pētīti dziļāk. Taču sarunās ar skolotājiem daudzkārt dzirdēts, ka, uzņemot skolēnus 7. un 10. klasē, redzama milzīga atšķirība latviešu valodas prasmēs bērniem, kuri nāk no mazākumtautību un latviešu skolām. To man teikuši daudzās skolās,» stāsta Muižniece.

Viena no daudzajām skolām, kurās latviešu valodas eksāmena rezultāti ir vājāki par vidējo valstī, ir Rīgas 86. vidusskola. Tās direktore Andžela Dmitrijeva uzskata, ka divi galvenie iemesli ir acīmredzami — trūkst latviešu valodas skolotāju un visu priekšmetu skolotājiem joprojām trūkst materiālu, ko un kā mācīt pēc jaunā Skola2030 standarta. «Pagājušajā mācību gadā manā skolā bija divi latviešu valodas skolotāji, no kuriem viens daudz slimoja, bet otrs vakcinācijas prasības dēļ aizgāja no darba,» stāsta Dmitrijeva. «Daudzi skolotāji pērn sūdzējās par pārslodzi, jo Skola2030 krātuvē bija maz materiālu, kas pielāgoti skolēniem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā. Skolotājiem pašiem tos vajadzēja veidot, kas arī radīja izdegšanu. Jaunais saturs tiek īstenots jau trešo gadu, bet materiālu joprojām trūkst,» direktore norāda uz sistēmas problēmām, kas sniedzas ārpus vienas skolas sienām. «Ja atrisinātu problēmu ar skolotāju trūkumu un visu mācību priekšmetu skolotāji varētu pasniegt pareizā latviešu valodā, būtu brīnišķīgi. Es atbalstu pāreju uz mācībām latviešu valodā, bet mums diemžēl trūkst skolotāju, kas spētu to īstenot.» 

Rīga cenšas situāciju uzlabot, reorganizējot skolu tīklu — pēdējo piecu gadu laikā skolu skaits galvaspilsētā ir sarucis no 114 līdz 101. Anita Pēterkopa, kas domē atbild par vispārējās izglītības skolām, skaidro, ka procesā tiek ņemts vērā gan skolēnu skaits klasēs, gan centralizēto eksāmenu un skolu akreditācijas rezultāti. Ja visās vidusskolas klasēs kopā nav vairāk par 120 skolēniem, skolu reorganizē. Tas pats notiek, ja centralizēto eksāmenu rezultātu indekss ir zemāks par 40, tātad skolēni nav spējuši izpildīt pat pusi uzdevumu. Šogad līdz septembrim par pamatskolām pārveidotas septiņas vidusskolas, no tām četrās īstenoja mazākumtautību pamatizglītības programmu.

Taču Alijevs nekautrējas atklāti pateikt — latviešu valodā mācības nereti notiek tikai formāli: «Gribu pateikt ko nepatīkamu. Mūsu skolā strādājām bilingvāli, mums ir ļoti bagāta pieredze un interesantas iestrādes. Bet mēs to darām nopietni, nevis ķeksīša dēļ. Tieši tāpēc mierīgi varam pāriet uz mācībām latviešu valodā. Bet es zinu, ka joprojām ir mazākumtautību skolas, kas bilingvāli strādā tikai uz papīra. Tāda negodīga pieeja, negodīga savu skolotāja pienākumu izpilde padara skolēnus par situācijas ķīlniekiem.» Alijevs pieļauj, ka daļa skolotāju stundās nelieto latviešu valodu, jo vieglāk ir runāt krieviski. «Tā ir skolas vadības atbildība — saskatīt šādus skolotājus un rīkoties. Bet ir arī skolu vadītāji, kuri negrib to redzēt,» saka Alijevs.

Pēterkopa apstiprina, ka tiešām Rīgā atklāti «atsevišķi» gadījumi, kad jāatlaiž skolotāji, kuru dokumenti apliecina valsts valodas zināšanas, bet reāli viņi latviešu valodu stundās neizmanto.

Visā Latvijā latviešu valodu nepietiekamā līmenī zina 10—30% skolotāju, lēš Valsts valodas centrā. Pēc Izglītības kvalitātes valsts dienesta datiem, no 2019. līdz 2021. gadam ir atlaists 121 skolotājs, kurš valsts valodu nezināja likumā prasītajā augstākajā pakāpē. Šā iemesla dēļ vēl 114 pedagogi atbrīvoti šā gada pirmajos četros mēnešos. Lielākā daļa jeb 99 strādājuši bērnudārzos.

Prasība skolotājiem zināt latviešu valodu augstākajā līmenī ir spēkā jau kopš 90. gadiem, atgādina Latviešu valodas aģentūras vadītāja Dace Dalbiņa. Kopš tā laika bezmaksas latviešu valodas kursos ir skolojušies vairāk nekā 20 tūkstoši mazākumtautību skolu pedagogi. Tātad teorētiski netrūkst skolotāju, kuri var mazākumtautību bērniem mācīt latviešu valodā. Bet kāpēc pedagogi, kuriem latviešu valoda nesagādā grūtības, ilgo pāreju tomēr sauc par sasteigtu?

Pirmklasnieki neesot gatavi

«Nesaprotu, kas pašreizējā bilingvālajā izglītībā ir tik slikts, ka to vajadzētu sadragāt,» saka Viktorija Vorobjova. Sasteigtā reforma esot politisks pasūtījums, kas izraisīšot protestus, domā pedagoģe, kas jau 23 gadus strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju mazākumtautību skolās. Viņas latviešu valoda ir tik izkopta un skaista, ka pie skolotājas Vorobjovas varētu mācīties arī daudzi latvieši. Pašlaik viņa māca Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā. Šīs skolas audzēkņi 9. klases latviešu valodas eksāmenā ir uzrādījuši labākus rezultātus nekā vidēji valstī, bet 12. klases eksāmena rezultāti tikai nedaudz paslīd zem vidējā. Taču skolotāju satrauc, ka jau no nākamā gada latviešu valodā būs jāmācās pat pirmklasniekiem.

Šīs pārmaiņas Viktoriju skar arī kā mammu, jo jaunākais no trim dēliem nākamgad sāks mācības skolā. «Mans bērns būs starp tiem, kuri būs cietēji,» domā Viktorija. Lai gan Vorobjovu ģimenē runā dzimtajā krievu valodā, vecākajiem dēliem valsts valoda nekādas grūtības nesagādā. «Nesen ar vidējo dēlu biju bankā, kur darbinieks ar viņu sāka sarunu krievu valodā, bet dēls palūdza turpināt latviešu valodā,» Viktorija stāsta par situāciju, kas viņu patīkami pārsteigusi. Taču jaunākajam dēlam bijis tik grūti iedzīvoties latviešu bērnudārzā, ka vecāki to nomainījuši. Tagad piecarpus gadus vecais puika saprot latviešu valodu, bet tajā nerunā. «Kā viņš pēc gada mācīsies simtprocentīgi latviešu valodā? Ja bērnam vēl nav jēdziena izpratnes dzimtajā valodā, kā viņš to var apgūt latviešu valodā? Piemēram, kā viņam skolotājs latviešu valodā paskaidros, ar ko atšķiras ieteka no pietekas?» jautā Viktorija.

Arī Ērika Leisa no Jaundubultu vidusskolas domā, ka bilingvālā izglītība mazākumtautību bērniem sākumskolā ir piemērotākā. Viņa uzskata sevi par Latvijas patrioti un novērojusi, ka arī vecāki mudina atvases mācīties latviešu valodu un atbalsta visas skolotājas iniciatīvas, kurās bērni iepazīst latviešu folkloru, tradīcijas un kultūru. «Bet pirmklasnieku valsts valodas zināšanas nav tādā līmenī, lai varētu simtprocentīgi apgūt programmu pēc jaunās kompetenču izglītības,» pārliecināta ir Leisa, kas savās stundās apmēram 80% laika runā latviski. Piemēram, viņa saskaitījusi, ka dabaszinībās no 42 apgūstamajām prasmēm 27 ir balstītas valodas lietojumā. «Izskaidro saviem vārdiem! Izsaki prognozi! Veido pieņēmumu! Izsaki idejas! Veido spriedumu!» skolotāja citē tikai dažas Skola2030 prasības. «Sociālajās zinībās ir vēl trakāk — bērniem jāstāsta par savām emocijām. Jāsalīdzina un jāpazīst darbam droša un nedroša vide. Tātad sociālās zinības ir tiešā veidā saistītas ar bērnu drošību,» Leisa skaidro riskus, ja bērni nesaprot skolotāja stāstīto.

Leisa novērojusi, ka pirmklasnieku līmenis ļoti atšķiras — lielākā daļa prot latviešu valodā lasīt vienkāršus tekstus, bet esot arī bērni, kuri nepazīst latīņu alfabēta burtus. «Manu skolēnu vidū nav bērnu, kuri jau 1. klasē bez problēmām var runāt latviešu valodā,» skolotāja skaidro, kāpēc cietīs bērnu zināšanas. Tāpēc Leisa piedāvā pagarināt pārejas posmu no viena līdz diviem gadiem, lai būtu iespējams sagatavot darbam gan bērnus, gan skolotājus. Vai arī pirmajās trijās klasēs mācības saglabāt bilingvālas, tā ļaujot skolotājiem sarežģītākas lietas izskaidrot bērnu dzimtajā valodā.

Klasiskās ģimnāzijas direktoram Alijevam gan ir ieteikums kolēģiem, kā atvieglot mācības sākumskolā. Arī šajā ģimnāzijā mācības sāk pirmklasnieki, kas neprot ne vārda latviski, tāpēc pedagogi izstrādājuši savu koncepciju. Tā paredz, ka pirmajās divās klasītēs bērnu klases audzinātāji pilnīgi visu mācību priekšmetu stundās ir kopā ar saviem audzināmajiem un palīdz saprast stundā runāto vai uzdoto. «Mācību priekšmetu stundās klases audzinātājs strādā kā pedagoga palīgs. Tāpēc bērniem vienmēr ir nodrošināts atbalsts. Tas ir ļoti svarīgi,» paskaidro Alijevs, iesakot arī citās skolās izmantot pedagogu palīgus. Tiesa, finansiāli tas iespējams tikai lielajās skolās, kurās ir daudz skolēnu un līdz ar to arī liels finansējums.

Otrs Alijeva ieteikums — censties skaidrot jēdzienus, netulkojot tos bērnu dzimtajā valodā. Ģimnāzijas skolotāji secinājuši, ka otro valodu vieglāk apgūt, ja skolēns pats kontekstā saprot vārdu nozīmi. «Piemēram, nevis tulkot «koks» krievu valodā, bet stāstīt, ka tas ir augs, kurš sākumā zemē ir ļoti mazs, bet izaudzis ir lielāks par cilvēkiem un mājām, tam ir daudz zaru un lapu, kas visbiežāk rudenī nokrīt, bet pavasarī atkal uzplaukst. Līdz ar to bērns visu laiku dzird latviešu valodu un nebaidās kļūdīties,» skaidro pieredzējušais pedagogs. «Tulkošana nekādi nepalīdz bērniem mācīties valodu. Tāpēc mums visi materiāli ir tikai latviski.»

Ministre uzsver, ka esot ieplānoti atbalsta pasākumi gan pirmsskolas, gan sākumskolas skolotājiem, lai sagatavotu darbam «lingvistiski daudzveidīgā vidē». Viņa lieto šādu jēdzienu, jo ir pārliecināta, ka skolēnu vidū ir un būs ne tikai latviešu un krievu, bet arī baltkrievu, ukraiņu bēgļu un latviešu reemigrantu bērni. Ministrija plāno par valsts budžeta naudu pirkt arī mācību līdzekļus — turpmākajos trīs gados tam ieplānojami 0,4 miljoni eiro, bet vēl 1,1 miljons būšot mācību procesa atbalstam. Papildus 0,4 miljoni līdz 2026. gadam paredzēti arī Latviešu valodas aģentūrai atbalsta pasākumu rīkošanai.

Latviešu valodas aģentūra jau izstrādājusi savu plānu, stāsta vadītāja Dalbiņa. Tajā ir pilnveides kursi pedagogiem, praktiskās darbnīcas, individuālās un kolektīvās konsultācijas. Īpaša uzmanība paredzēta darbam tieši bērnudārzos un sākumskolā, paredzēti arī dažādi mācību līdzekļi. Aģentūra grib veicināt arī pedagogu pieredzes apmaiņu un labās prakses popularizēšanu.

Tomēr daļa pedagogu netic, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā noritēs viegli, jo jau piedzīvo vienu izglītības reformu, kas nav kvalitatīvi sagatavota. Tā sauktās kompetenču pieejas jaunā izglītības satura Skola2030 pakāpeniskai ieviešanai ir jānoslēdzas jau nākamajā gadā, taču mācību materiālu virtuālajās krātuvēs trūkst. Skolotāja Vorobjova ir dusmīga, ka kompetenču pieeja īstenota uz skolotāju privātā laika rēķina, jo materiālus nākas pašiem gatavot brīvdienās. «Man pagājušā gada laikā četras reizes ir bijusi doma aiziet no darba skolā,» viņa apraksta pārslodzi. «Bet tad iedomājos — ja es un citi apzinīgie skolotāji aizies, tad skolās paliks tikai tie, kuriem nav, kur iet. Un viņi izglītos mūsu nākamo paaudzi? Mani tas satrauc!» Tāpēc Vorobjova uzskata — vispirms būtu jāizvērtē vienas reformas rezultāti, pirms steigt nākamo.

Kompetenču pieejas ieviešana tiks izvērtēta, kad process būs noslēdzies nākamā gada maijā, skaidro Valsts izglītības satura centra vadītāja Liene Voroņenko. Viņa arī sola, ka darbā ar mazākumtautību bērniem pietiks materiālu, esot iecere digitalizēt Latviešu valodas aģentūras izstrādātos, ko pedagogi augstu vērtē. «Materiālu daudzums ir milzīgs. Pāreja notiek trīs gadu laikā, ļaujot mums reaģēt uz pieprasījumu un novērst iespējamās kļūdas,» viņa saka. «Process nebūs vienkāršs. Jo visās valstīs, kur ir notikusi pāreja uz mācībām valsts valodā, tas prasījis no skolām pārorientēšanos darba organizācijā. Galvenais jautājums — kā mainīt vidi, kurā skolēns mācās, lai tā palīdzētu viņam,» brīdina Voroņenko.

Arī izglītības ministre Muižniece atzīst — nevajag lolot ilūzijas, ka pārejas posms uz mācībām valsts valodā būs viegls. Pirmie trīs gadi būs grūti gan skolēniem, gan skolotājiem. Taču ministre cer, ka pašvaldības «ar jēgu un izpratni» reorganizēs skolu tīklu, tādējādi vajadzētu pietikt naudas arī pedagogu palīgu algām. To ieviešana ir viena no ministrijas rekomendācijām, lai pāreju īstenotu iespējami gludāk. Pedagogu palīgi ieteikti arī klasēs, kurās mācās Ukrainas bēgļu bērni.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem