Liene Voroņenko. Publicitātes foto.
Izglītības nozare ir visvairāk reformētā nozare pēdējo gadu laikā - kopš 2018.gada finansējums pieaudzis par 700 milj. eiro, taču ieviestās reformas tā arī nav atnesušas tik ļoti gaidīto - skolēnu snieguma izrāvienu, kas Latviju pozicionētu “veiksmīgo izglītības valstu galotnē”.
Haotiskais SKOLA2030 ieviešanas process (ko objektīvi ietekmēja arī pandēmija), vienotā skola publiskajā telpā un aiz aizvērtām durvīm, finansēšanas modeļu maiņa pie katra ministra - katru pavadīja “KRITISKĀS” REFORMAS nosaukums, taču katra no tām drīzāk bijusi kārtējais skolu un pašvaldību izdegšanas iemesls, jo praktiski nevienai reformai nav bijis valstisks finansējums vai sabiedrības viennozīmīgs atbalsts. No sākuma katras reformas izaicinājums ir nozares speciālistu pārslodze, pēc tam - visas sabiedrības neizpratne par šo reformu nepieciešamību. Kāpēc tā - šoreiz par atkal rezonansi guvušo reformu attiecībā uz vērtēšanu skolās[1].
Nelabošanas reforma jeb pareizā vērtēšana visiem ir viena
Pagājušajā gadā tika ieviesta vērtēšanas pieeja, ka pārbaudes darbus nevarēs labot vispārējā izglītībā, lai cīnītos ar skolēnu zemo mācīšanās motivāciju un šī ir kritiska problēma - netiekšanās pēc katra labākā rezultāta nosaka Latvijas kopējo lejupslīdi, nevis tik vēlamo “izrāvienu”. Vērtēšanas pieejai vajadzēja atrisināt divas lietas - centralizēti noteikt ierobežojumus darbu labošanai visām skolām un panākt, ka visiem Latvijas skolēniem ir savstarpēji līdzvērtīgi novērtēti pārbaudes darbi. Rezultātā - iemācīt visiem skolēniem pašiem virzīties uz labāko sasniegumu ikdienā. Izmaiņas izraisīja salīdzinoši plašu rezonansi, taču šobrīd publiski izskanējis, ka (1) vairākums skolu atzinīgi novērtē ieviesto vērtēšanas pieeju[2]; (2) vairākums skolēnu saka, ka šāda sistēma viņus demotivē kāpināt izaugsmi – ja iegūta slikta atzīme, vairs nav jēgas censties apgūt kaut ko, jo atzīme nemainās (3) daļa vecāku joprojām pieprasa un diemžēl (pretstatā vērtēšanas reformas gaidām) arī pieprasīs no bērniem augstas atzīmes ciparu, nevis zināšanas vai prasmes, jo tas ir vienīgais, ko vidusmēra vecāks var izprast samezglotajos vērtējumu veidos. Ņemot vērā kārtējo publicēto iniciatīvu Manabalss.lv[3], kā visām nozares ministriju viestajām reformām, arī šai ir viens galvenais trūkums - trūkst reformas rezultātu objektīva un kvalitatīva izvērtējuma, kas sabiedrību pārliecinātu par tās veiksmi vai neveiksmi.
Diemžēl arī vērtēšanas pieejas izmaiņas skolotāja praksē pierāda, ka jaunā vērtēšanas pieeja nav ideāla - nav viena universālā risinājuma, kas nostrādātu kā brīnumnūjiņa skolēnu motivācijai. Kāds tiešām saņēmās un mācījās uz katru pārbaudes darbu, sistemātiski un tā kā tas bija paredzēts izglītības standartā. Taču kāds cits - pēc saņemtās nesekmīgās atzīmes atmeta ar roku un ne tikai nemācījās, bet arī necentās labot atzīmi. Redzot tik atšķirīgas pieejas un saprotot, ka ministrija nekad nevarēs noteikt vienīgo pareizo pieeju katram bērnam, vai nebūtu laiks atgriezt atbildību par rezultātu pašām skolām un līdz ar to - virzīties uz solīto autonomiju? Varbūt, lai skolas nosaka iespējas labot vai nelabot atzīmes un vienlaikus, lai pašas arī atbild, ka izvēlētā pieeja ļaus tām sagatavot bērnus vislabākajā iespējamā līmenī, ko sagaidām mēs kā vecāki un mēs kā Latvijas sabiedrība? “Labot vai nelabot” iespējams ir pedagoģijas, nevis izglītības regulēšanas instruments. Ļoti bieži dzirdot vārdu salikumu “pedagogu prestižs” aizmirstam, ka to veido divas būtiskas lietas - cieņpilna attieksme un novērtējums un tai pielīdzināma profesionālā atbildība, ka no skolas aiziet tikai atbilstoši sagatavoti skolēni. Atņemot autonomiju un pārvēršot vērtēšanu par administratīvu procesu, daļai no skolotāju esam atņēmuši arī iedvesmu cīnīties par katra skolēna snieguma kāpumu.
Šobrīd pārregulējot izglītību un pedagoģiju, ne tikai direktori kļūs par administratoriem, bet arī mācību procesā ir maz manevru jēgpilnām darbībām bērnu labākajās interesēs, jo drīkst darīt tikai to, kas atļauts - nevis nedarīt to, kas aizliegts.
Ārpus nozares neredzamie izglītības džungļi
Abstrahējoties no filozofiskās pieejas, visskaudrāk reformas ieviešana un šī brīža “status quo” noteikti ir redzams tehnikumos. Profesionālajās diskusijās ir izpalicis cits aspekts - vērtēšanas pretrunas dažādos izglītības veidos. “Nelabošanas” reforma ieviesta vispārējā izglītībā, taču profesionālajā izglītībā darbojas pavisam citi noteikumi. Tur sekmīga atzīme ir sākot no 5 ballēm, labošana ir pat ļoti vēlama (ja tu slikti māki nošūt vīli, tu to mācies tikmēr, kamēr nošuj sekmīgi un labi), vienlaikus, atzīmju iegūšanai izvirzītie procenti ir augstāki nekā vispārējā izglītībā[4].
Vēl vairāk nesaprotamā vai neizskaidrotā ienes eksāmeni, jo kamēr vispārējā izglītībā sekmīgs sniegums eksāmenā ir 10% (pēc pāris gadiem būs 20%), profesionālajā izglītībā attiecībā uz prasmēm, kas būs vajadzīgas sava darba veikšanai, tas jau gadiem ir 50%.
Šīs situācijas paradokss slēpjas tajā, ka bērns ir viens un arī pedagogs var būt viens un tas pats. Ja tu mācies tehnikumā, tad vīles nošūšanu skola tev liek mācīties tik ilgi, kamēr tu vari parādīt cienīgu rezultātu, bet latviešu valodā - nu, ja tev ir četras balles un pašam pietiek, tad lai tā arī paliek.
Kāpēc mēs dodam divus, pavisam atšķirīgus signālus jaunietim? Vai šis nav apliecinājums, ka līdz galam nezinām paši atbildi - kādus mācīšanās paradumus sagaidām no jaunieša, lai viņš sasniegtu savu izcilību?
Provizoriski vēl lielāku izaicinājumu nozarē ienesīs šobrīd Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātais augstākās izglītības standarts. Tas pasaka - pati augstskola izlemj kā notiek vērtēšana. Un atkal minimālais vērtējums - ir “4”, nevis “5” kā profesionālajā izglītībā. Iedomājieties, audzēknis pabeidz tehnikumu, zinot, ka atzīmei jābūt vismaz 5, nonāk augstskolā un tur sastopas ar to, ka vērtēšanā tomēr ir iespējams kritiens uz leju un tam nebūs kritiskas sekas.
Uz iebildumiem par to, ka nu jau trešais izglītības mērīšanas veids atšķirsies, ministrijas skaidro: “Augstākā izglītība ir savādāks izglītības veids nekā vispārējā izglītība un tāpēc nav piemērojami vienādi vērtēšanas risinājumi”. Pēc būtības neatbildot, vai vērtēšanas risinājumi ir tik atšķirīgi, jo tiešām ir nepieciešams to darīt savādāk vai arī vienkārši noteikumus izstrādā trīs dažādi ierēdņi dažādos ministrijas stāvos, kuri satiekas labi, ja reizi gadā - ministrijas diplomu pasniegšanu labākajiem darbiniekiem.
Vai Latvijas izglītībai ir ceļš ārā no džungļiem?
META portālā Facebook pāris dienas atpakaļ viena no augstskolu rektorēm pajautāja uzņēmējiem viedokli. Viņa plānoja piedalīties skolotāju mācību pasākumā un stāstīt par tām prasmēm, kas būs skolēniem vajadzīgas nākotnē. Ļoti daudz versiju - komunikācija un plānošana, kritiskā domāšana, atbildība, utt. Nevienā atbildē nebija “viņam jāzina matemātika uz 10 ballēm”. Odiozā koncentrēšanas uz maksimālu kontroli, t.sk., vērtējumiem, faktiski neļauj izglītībā saskatīt svarīgāko un nodefinēt - kāpēc mēs realizējam reformas un ko tās mums dos, lai koriģētu esošo situāciju. Vēl vairāk - neviena no šīm reformām pēc būtības arī nav izvērtēta - vai esam sasnieguši to, ko gribējām ar SKOLA2030 (mācību snieguma kritums, nepietiekama motivācija, utt.) un jautājuma - kāpēc tā notiek. Attiecībā uz vērtēšanu un tālāko rīcību, ekspertu - pedagogu izvērtējums piedāvātai praksei, būtu solis pretī izpratnei, vai piedāvātā vērtēšanas pieeja ir ieviešama visos izglītības līmeņos un kāpēc. Iespējams, tā būtu arī par pamatu lēmumiem pārskatīt šobrīd radītos normatīvus un virzīties prom no milzīgās centralizētās kontroles, stiprinot pedagoģisko atbildību un daudz nevietā piesaukto pedagogu profesijas nozīmību (t.sk., prestižu). Šo risinājumu piedāvāja Somijas izglītības pārstāve Anželika Krastiņa Neatkarīgās izglītības biedrības un Jēkabpils izglītības pārvaldes organizētajā konferencē šajā vasarā, un tas tika atbalstīts ar milzīgu aplausu vētru no skolu pārstāvju puses.
No izglītības sistēmas - jo lielāka pārregulācija notiks izglītībā, jo mazāk individuālās atbildības un motivācijas izaugsmei paliks izglītības nozarē un atbildība par rezultātu gulsies tikai uz ministrijas un tās iestāžu pleciem, nevis skolotājiem. No Latvijas sabiedrības puses - saprotamas atbildes un skaidra vīzija, kāpēc mēs kaut ko mainām ir galvenais priekšnoteikums, lai virzītās pārmaiņas pieņemtu un atbalstītu visa sabiedrība, nevis iesniegtu iniciatīvas kolektīvajos iesniegumos. Viss notikušais ļauj attiecināt reformu ieviešanas praksi ar Einšteina atziņu “Ja tu nespēj izstāstīt domu vienkārši, tu to nesaproti pietiekami labi”.
[1] No septembra jauna skolēnu vērtēšanas sistēma. Ko tā paredz? - LV portāls
[2] https://www.viaa.gov.lv/lv/media/44337/download?attachment
[3] Atļaut vidusskolēniem ierobežoti labot atzīmes | ManaBalss.lv - līdzdalības platforma
[4] Noteikumi par valsts profesionālās vidējās izglītības standartu un valsts arodizglītības standartu
Autore ir LDDK izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja.