Aug cenas. Aug spriedze

Ilustratīvs attēls
Reinis Lazda

Šis nav tikai ekonomisks jautājums. Gāzes un degvielas cenu kāpums nav nepatīkams tikai pats par sevi, bet atspoguļojas tālāk, mainot līdzsvaru visā pārējā ekonomikā, sākot no piena cenām, beidzot ar algu, pensiju un pabalstu tikšanu līdzi dzīves dārdzības pieaugumam.

Pašlaik sabiedrība pat lielās līnijās īsti nezina, kādiem mērķiem ziemā pietiks enerģijas, un var labi saprast, ka valdība nevēlas lieki izplatīt informāciju par Latvijas enerģētikas rezervēm un rīcības variantiem, ja tās sāktu trūkt – to var ļoti labi izmantot hibrīdkarā. Tomēr rezultātā tiek upurēta sabiedrības veselība, stabilitāte. Jo kas tad ir viena no svarīgākajām cilvēka dzīves motivācijām – nodrošināties pret nepatīkamiem pārsteigumiem nākotnē. Ja īsti nezina, kam gatavoties, bet daudzi vispār nezina, ka jāgatavojas, tad tas nozīmē, ka tad, kad šīs izmaiņas pienāks, tās sitīs dubultā.

Daudzi vēl ilgi neapjēgs, kas notiek, nesapratīs, meklēs attaisnojumus, tā notiek katrā krīzē. Taču tādēļ enerģētikas krīze kļūs arī par politisku krīzi.

Ir jābūt gataviem informēt un skaidrot trīsreiz vairāk, nekā šķiet maksimāli iespējams.

Par ko ir iespējams stāstīt? Ja ne tiešā veidā par krīzi kā tādu, tad būt gataviem sniegt viegli uztveramus, detalizētus skaidrojumus un rīcības modeļus. Līdz šim ar šo ir bijuši sarežģījumi – personīgi man rodas nopietnas bažas, vai valsts pārvalde ir mācījusies no savām pandēmijas komunikācijas kļūdām, vai arī kārtējo reizi cer, ka kaut kā jau pārdzīvosim.

Zināšanas par notiekošo ir svarīgas. Cilvēki ir iemiguši (varbūt nekad arī nav bijuši pamodušies), bet rezultātā viņiem nav izpratnes par to, kā veidojas cenas, kā darbojas ekonomika un valsts kopumā. Tādēļ nevajag notiekošo notušēt, ietērpt neskaidrās teksta konstrukcijās. Skaidrojums ir svarīgs. Diemžēl šobrīd tas netiek īsti komunicēts.

Krīze noteikti skars tos, kurus oficiāli dēvē par mazturīgajiem. Tāpat ļoti apdraudēti ir tie, kuru ienākumi tikai nedaudz pārsniedz sliekšņus, kas ir noteikti, lai kvalificētos pilnam valsts atbalstam. Taču noteikti nedrīkst aizmirst arī par to daudz lielāko grupu, kuriem ienākumi varbūt ir salīdzinoši lieli, tomēr tikpat lieli ir arī pamatizdevumi, no kuriem praktiski nevar izvairīties – kredīti, komunālie maksājumi, auto uzturēšana, ja darbs pieprasa pārvietošanos ar auto. Šī grupa, kas arī dzīvo no rokas mutē, ir grūtāk definējama, un dažkārt skatītājs no malas var nospriest, ka kādās izdevumu pozīcijās viņi varētu ietaupīt. Taču paši viņi šādu iespēju visdrīzāk nesaskata un viņu piedzīvotās šausmas, secinot, ka “gali vairs neiet kopā”, var atstāt būtiskas sekas uz sabiedrību kopumā. Turklāt Latvijā tādu cilvēku ir salīdzinoši daudz, veidojot pusi vai pat lielāku daļu sabiedrības.

Šī grupa ir arī tā, kuru visvairāk ietekmēs komunikācijas kvalitāte un daudzpusība. Viņiem būtu svarīgi gan savlaicīgi saņemt informāciju, kāds varētu būt finansiālo sarežģījumu līmenis, gan padarīt pieejamu informāciju, kādas ir iespējas kaut ko darīt, ja neskaita došanos peļņā uz ārzemēm. Jā, ja tiks novilcināta informācijas sniegšana un viņi attapsies brīdī, kad ūdens smelsies mutē, var tikt pieņemti individuāli lēmumi doties prom no Latvijas – par spīti tam, ka līdzīgas sadzīviskas problēmas pastāv visur, tādēļ masveidīgam un tūlītējam emigrācijas vilnim nebūtu pamata. Tomēr mēs jau konstatējām, ka šī iedzīvotāju grupa nerīkojas pilnībā racionāli. Tas nozīmē, ka lēmumus viņi var pieņemt, balstoties uz negatīvām emocijām, aizvainojumu, dusmām.

Sadzīvē emocijas nozīmēs gan konfliktus starppersonu attiecībās, gan radīs paaugstinātu fonu noziedzībai, gan ietekmēs bērnu dzīves kvalitāti. Ja dusmas pāraug aizvainojumā, tad emocijām parādās arī ilgtermiņa raksturs. Aizvainojums pret valsti nozīmēs tālāku atsvešināšanos no sabiedrības pārvaldes, politikas.

Arī racionāli var tikt pieņemt lēmumi, kas ilgtermiņā ir riskanti. Pirmkārt, pārstrādāšanās. Var tikt pieņemts lēmums vairāk pelnīt. Tomēr šāds risinājums lielākoties ir īstermiņa iespēja. Strādājot par daudz un neveltot pietiekami daudz laika spēku atgūšanai, cilvēks sevi pārslogo, paaugstinās izdegšanas un depresijas riski, kas savukārt nereti tiek remdēti, izmantojot destruktīvas stratēģijas – lietojot  alkoholu, izlādējot agresiju uz tuvākajiem u.c. Paaugstinās arī pašnāvību risks. Cilvēki pārstāj apmeklēt ārstu (gan tādēļ, ka nevar samaksāt, gan tādēļ, ka nevar atļauties citādi – ir jāstrādā, nevar slimošanas dēļ atļauties zaudēt papildienākumus u.c.). Latvijā ir vienas no lielākajām veselības aprūpes izmaksām Eiropas Savienībā personai, kas tiek segtas no savas kabatas, un izmaksas tikai aug.

Pieaug iespēja, ka cilvēki iet strādāt nosacītajā “stroikā” jeb izvēlas tādas darbavietas, kuras sniedz tūlītēju finansiālu ieguvumu, nevis ir noderīgas pašam vai sabiedrībai ilgtermiņā, lai gan varētu veikt intelektuāli sarežģītu darbu.

Varētu teikt – lai taču saņemas, šīs ir problēmas, kurām pielāgosimies un pārdzīvosim. Daļēji varētu piekrist, taču ne visiem šobrīd ir rezerves vēl saņemties. Pat ja objektīvi nebūtu labi dzīvot uz savu spēju robežas, tomēr praktiski tā notiek. Tādēļ mums ir jārēķina, ka būs noteikta cilvēku grupa, kura salūzīs. Cik liela tā ir? Vai varam to aprēķināt? Konkrētu skaitli es atturēšos nosaukt, jo to pārāk ietekmētu pieņēmumi par robežu, pie kuras salūšanas stiprums, izpausmes un sekas ir tik stipras, lai kļūtu bīstamas. Drīzāk varētu aptuveni teikt, ka lielāki vai mazāki draudi skar trešdaļu vai pat pusi sabiedrības.

Ja neskatāmies no cilvēku dzīves viedokļa, bet no ekonomiskā viedokļa, tad ir svarīgi nodrošināt, lai vidusslānis noturas virs ūdens, lai grūtības nav tik lielas, ka cilvēki masveidā sāktu pieņemt ilgtermiņā dzīvi ietekmējošus lēmumus. Tas var nozīmēt ekonomikas sagruvumu. Ekonomiskā dzīve, kas ir sarežģīts tīkls, izņemot ārā būtisku tā daļu, sāk brukt.

Un tad jau sākas lavīnveida sekas. Sākas sociālie nemieri, vēlēšanās uzvar populisti, veidojas un nostiprinās visdīvainākās teorijas. Ēnu ekonomikas būtisks pieaugums uz šī fona šķiet nieks, lai gan arī būtiski var traucēt valstij veikt savas funkcijas. Taču cieš vairākas nozares, kuras ir jūtīgākās pret dzīves līmeņa kritumu, proti, no kurām cilvēki var atteikties – piemēram, kultūra. Tas savukārt nozīmē ilgtermiņa sekas sabiedrības izglītotībā, izpratnē par notiekošo, kā arī daudzas citas lietas, kuru aplūkošana būtu atsevišķas izpētes vērta.

Tātad – lai cik neērta būtu šī atziņa priekšvēlēšanu laikā, Latvijas sabiedrības spēju veiksmīgi pārvarēt ekonomikas krīzi noteiks pat ne tik daudz konkrēts valdības atbalsts, cik skaidras un visiem saprotamas informācijas sniegšana par sagaidāmo.

 

Autors no Liberālās domas centra Solido

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu