Larisa Artjugina. Foto - Edmunds Brencis
Ukraiņu kinorežisore un producente Larisa Artjugina (Larysa Artiugina) ir filmējusi postījumus Černihivā un Bučā, uzklausījusi liecības par tur notikušajām zvērībām — kā nogalināja cilvēku, pirms tam par viņiem ņirgājoties, un vēl apgānīja līķus. Intervijā žurnālā Ir viņa stāsta, kāpēc viņu nelaiž filmēt frontē, lai gan Larisai ir pieredze frontē kopš 2014.gada. Aizsardzības ministrs režisorei atbildējis - šoreiz katram ir jāpaliek savā vietā. "Šis ir citāds karš. Tolaik karoja brīvprātīgie, jo Ukrainas armija bija dezorientēta un pilna ar nodevējiem un Krievijas aģentiem. Tolaik arī nebija artilērijas dueļu. Tagad karo profesionāli un viss ir citādi," stāsta Larisa. Taču viņa tagad nemitīgi filmē cilvēkus, kas strādā Ukrainas uzvarai, nebūdami frontē.
Viņa uzskata, ka tieši Donbasā pašlaik dzīvo vislielākie Ukrainas patrioti: "Tie ir cilvēki, kas jau tolaik bija redzējuši karu. Redzējuši abas puses. Reģionā ir ieguldītas arī lielas summas dažādiem labiekārtojumiem un infrastruktūrai. Tam visam ir bijusi nozīme. Bet, manuprāt, visvairāk pārmaiņu noticis tāpēc, ka viņiem tika veltīta cilvēciska uzmanība. Tika organizēts ļoti daudz dažādu kultūras pasākumu. Mēs smējāmies, ka tagad sagrautajā Severodoneckā katru dienu notiek kāds festivāls. Tam ir nozīme. Kultūra ir kā rīks, kas maina cilvēku domāšanu visādā ziņā."
Tomēr, pēc Artjuginas domām, kultūrai ir arī otra puse, ja tā ir impēriskā kultūra. "Ja tā kultūra, literatūra, ko sarakstījuši pasaulslaveni rakstnieki utt., ir radījusi vai vismaz nav spējusi apturēt to, ka ir izaugusi šī slepkavu, izvarotāju un sadistu paaudze, tad tādai kultūrai nav tiesību pastāvēt. Es pat uz tā dēvētajiem opozicionāriem, kas aizbraukuši no Krievijas, skatos ar aizdomām," viņa saka.
Kā piemēru viņa min režisoru Vitāliju Manski: "Es kā profesionāle esmu augusi ar Vitālija Manska filmām. Reiz moderēju sarunu ar viņu Kijivā pēc filmas Putina liecinieki noskatīšanās. Pēc tās Manskis pateica, ka mēs visi esam radījuši Putinu, mēs visi esam pie tā vainīgi. Tad es nenoturējos un pateicu, ka mēs Ukrainā neesam ne pie kā vainīgi. Mēs ar savu monstru Janukoviču tikām galā, bet jūs, krievi, Maskavā savu mājas darbu neizdarījāt. Tāpēc nevajag teikt, ka mēs visi. Tā arī ir tā impēriskā domāšana. Viņiem joprojām esam «mēs», kas kaut kādā ziņā ir kopā — Krievijā, Ukrainā, Latvijā, visur. Nav tādu «mēs», un man šobrīd nav labu krievu. Ja tu esi labs krievs, tad parādi, kā konkrēti esi palīdzējis Ukrainai."
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
