Vai diskomfortu var kompensēt?

Šā gada 11. augustā spēkā stājās grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā, kur pirmo reizi Latvijas tiesībās parādās jēdziens “diskomforta kompensācijas maksājums”. Tas paredzēts kā kompensācijas-motivācijas mehānisms sabiedrībai, un saskaņā ar apstiprināto tiesisko regulējumu to maksās vēja elektrostaciju uzstādītāji vai īpašnieki.

Likumprojekta anotācijā norādītā diskomforta maksājuma mērķis ir “veicināt reģionālo attīstību, pašvaldību un vietējo iedzīvotāju interesi atjaunojamo energoresursu attīstībā”. To saņems pašvaldība, kuras teritorijā atrodas vēja elektrostacija, lai izmantotu pēc saviem ieskatiem saistošajos noteikumos paredzētajā kārtībā.

Jēdziens “diskomforts” Latvijas normatīvajos aktos nav plaši pazīstams. Līdz šim tas ticis lietots tikai atsevišķos gadījumos. Piemēram, Ministru kabineta noteikumos “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” diskomforts definēts kā “trokšņa radītā iedzīvotāju apgrūtinājuma pakāpe, kas noteikta trokšņa novērtējumā”. Būvakustikas normatīvos paredzēta iespēja pašvaldības teritorijas plānojumā noteikt “akustiskā diskomforta zonas”. Savukārt Dzīvnieku aizsardzības likumā ietverts pienākums izmēģinājuma dzīvnieku audzētājiem pēc iespējas samazināt izmēģinājuma dzīvnieku diskomfortu. Letonikas terminu un svešvārdu skaidrojošā vārdnīca diskomfortu skaidro kā “normālai cilvēka dzīves norisei nepieciešamo ērtību trūkumu, neērtības, iekšēju nemieru”.

Saeimā pieņemtie grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā nepaskaidro, kādā nozīmē jēdziens “diskomforts” tiek lietots šajā normatīvajā aktā vai kāda veida diskomfortu iedzīvotājiem rada vēja elektrostacijas. Tā kā diskomfortu paredzēts kompensēt, varam pieņemt, ka tas ir kaut kas negatīvs, un tā izraisītājs ir vēja elektrostacija.

Zinātnisku pierādījumu par to, ka vēja elektrostacijas negatīvi ietekmētu cilvēku veselību, nav. Tomēr tiek pieņemts, ka vēja elektrostaciju tuvumā dzīvojošos cilvēkus var ietekmēt vēja elektrostaciju radītais troksnis, elektromagnētiskais lauks un mirgošanas efekts jeb vēja turbīnu lāpstiņu radītās ēnas, un šī ietekme varētu tikt pierādīta nākotnē. Cilvēkiem var nepatikt arī skats uz vēja elektrostacijām ainavā.

Pieņemot, ka vēja elektrostaciju klātbūtne var ietekmēt tuvējā apkārtnē dzīvojošos cilvēkus, nav saprotams, kādēļ “diskomforta kompensācijas maksājumi” tiek paredzēti vietējai pašvaldībai (t.i. – visiem attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotājiem), nevis konkrēti tiem cilvēkiem, kuru dzīvesvieta vai īpašums atrodas vēja turbīnu tuvumā. Turklāt ir pilnībā iespējams, ka vēja elektrostacija, kas fiziski atrodas vienas pašvaldības administratīvās teritorijas malā, ietekmē arī blakus esošās pašvaldības iedzīvotājus. Savukārt, ja pašvaldība, kurā atrodas vēja elektrostaciju parks, ir liela (piemēram, Dienvidkurzemes novads, 3591 km²), ir pamats uzskatīt, ka visi konkrētā novada iedzīvotāji diskomfortu neizjutīs. Tomēr kompensācijas maksājumu caur savu pašvaldību saņems visi.

Nav noslēpums, ka viens no būtiskiem vēja elektrostaciju parku izbūvi Latvijā kavējošiem elementiem ir nepieciešamība saskaņot parka izbūvi ar attiecīgo pašvaldību un nodrošināt projekta sabiedrisko apspriešanu ar šīs pašvaldības iedzīvotājiem. Vietējo iedzīvotāju viedoklis būtiski ietekmē pašvaldības lēmumu, kas likumsakarīgi ir negatīvs tad, ja ne pašvaldība, ne tās iedzīvotāji negūst nekādu labumu no plānotā vēja elektrostaciju parka. Tādējādi pieņemtie grozījumi, visticamāk, iecerēti kā “burkāns” pašvaldībām, lai palielinātu izredzes saņemt pozitīvu lēmumu.

Pagaidām nav droši zināms, cik liels būs diskomforta kompensācijas maksājums, jo tā apmēra un maksāšanas kārtības noteikšana atstāta Ministru kabineta ziņā. Likumprojekta anotācijā atrodama iecere – 1,5% ikgadēji no iekārtas iepriekšējā gadā saražotās un pārvades vai sadales tīklos nodotās elektroenerģijas apjoma. Piemēram, kādā šobrīd sabiedriskajā apspriešanā esošā vēja elektrostaciju parkā paredzētais saražotās enerģijas apjoms plānots no 278 līdz 337 GWh gadā. Pieņemot, ka Ministru kabinets sekos likumprojekta anotācijā dotajām norādēm par to, kā aprēķināmi diskomforta kompensācijas maksājumi un ņemot par pamatu pašreizējo augsto elektroenerģijas cenu Nord Pool biržā (300 EUR/MWh) secināms, ka vietējās pašvaldības budžetā no šāda apmēra vēja elektrostacijas būtu sagaidāmi papildus ieņēmumi 1–1,5 miljoni EUR.

Saprotams, ka pašvaldībām šāds maksājums varētu šķist kārdinošs un likumprojekta mērķis – palielināt pašvaldību atbalstu vēja elektrostaciju būvniecībai – varētu tikt sasniegts. Tomēr, vai tas motivēs arī attīstītājus turpināt iecerēto? Vai varbūt tieši pretēji – papildu jau esošajām procedūrām un izmaksām šis maksājums būs iemesls projektu nemaz neuzsākt vai neturpināt? Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) jau ir izteikusi šaubas par to, vai šāds maksājums tiešām veicinās vēja elektrostaciju parku attīstību, kā to iecerējusi likumprojekta iesniedzēja – Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. LTRK piedāvā iecerēto papildu maksājumu aizstāt ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) daļu, kas tiktu novirzīta attiecīgajai pašvaldībai. Tādējādi tiktu saglabāts iecerētais atbalsts pašvaldībai, vienlaikus nepalielinot attīstītāju izmaksas (un caur tām arī vēja elektrostacijās saražotās elektroenerģijas cenu). Tomēr jārēķinās, ka par šo pašvaldībām novirzīto UIN daļu samazinātos valsts budžeta ieņēmumi. Turklāt UIN tiek aprēķināts no peļņas, tādēļ situācijā, kurā uzņēmumam neveidotos peļņa, arī “diskomforta maksājums” nebūtu jāveic.

Paredzēts, ka pienākums maksāt ”diskomforta kompensācijas maksājumus” stāsies spēkā 2023. gada 1. janvārī. No juridiskā viedokļa ir pamatoti jautāt, vai piecu mēnešu periods šāda mēroga projektiem ir uzskatāms par pietiekamu un samērīgu.

Likumā nav konkrētas atbildes uz to, vai šis maksājums būs jāveic tikai no jauna uzstādītajām vēja elektrostacijām, vai arī tām, kas darbojas jau šobrīd. Publiski izskanējusi informācija, ka izmaiņas tiks attiecinātas tikai uz tādām vēja elektrostacijām, kas uzstādītas pēc 2023. gada 1. janvāra, tomēr likumā šāda ierobežojuma nav. Iespējams, tas iecerēts Ministru kabineta noteikumos.

Vienlaikus jāņem vērā, ka vēja elektrostaciju uzstādīšanas process nav ne ātrs, ne lēts. No ieceres līdz turbīnu palaišanai tas aizņem vairākus gadus. Tādēļ nozīmīgs ir jautājums par uzsākto projektu attīstītāju tiesisko paļāvību. Ja projekta uzsākšanas stadijā, kad tika izstrādāts biznesa plāns un veikti aprēķini par projekta izmaksām un lietderību, vēl nebija pat diskusiju par šāda apmēra diskomforta kompensācijas maksājumu, tas var radīt attīstītāju tiesiskās paļāvības aizskārumu. Vēl vairāk aizskarta var būt jau esošo vēja elektrostaciju parku īpašnieku tiesiskā paļāvība, ja šāds papildu maksājums būs jāveic arī viņiem. Savukārt ja esošo vēja elektrostaciju īpašniekiem šāds maksājums jāveic nebūs, tas var radīt viņiem nepamatotas konkurences priekšrocības. Atbilžu uz šiem jautājumiem ne likumprojektā, ne tā anotācijā nav, tādēļ pastāv iespēja, ka tās tiks meklētas Satversmes tiesā.

Tāpat interesants šķiet jautājums par diskomforta kompensācijas maksājumu koncepta iespējamo attīstību nākotnē. Vai vēja elektrostacijas ir vienīgās, kuru tuvumā dzīvojošie cilvēki var izjust diskomfortu? Kur atrodama tā robeža, līdz kurai diskomforts netiek kompensēts, bet aiz kuras tas jau jākompensē? Vai diskomfortu neizjūt arī, piemēram, dzīvnieku fermu, lidostu vai dzelzceļa sliežu tuvumā dzīvojošie? Arī uz šiem jautājumiem atbilžu pagaidām nav, tādēļ būs interesanti pavērot ”diskomforta kompensācijas maksājumu” koncepta attīstību nākotnē.

 

Autore ir zvērinātu advokātu biroja CersJurkāns juriste