Es savu darbu esmu padarījis. Tāds bija Knuta Skujenieka pēdējais teikums Ir publicētajā intervijā pērn septembrī, kad viņa 85. jubileju nosvinējām ar atmiņu «ceļojumu» pa dažādām valodām un valstīm, ko iepazinis skarbajā un bagātajā mūžā. Kā dzejnieks, tulkotājs, ceļinieks. Sāpošo kāju dēļ viņš vairs daudz neizkustēja ārpus Salaspils namiņa, arī rokas atteicās klausīt stingro domu formu tvērienam — «cīpslas satrūka pa vienai» —, un pamazām rakstīšanas iedvesma noklusa, taču stāstnieka humors nebija apdzisis, tāpat kā interese par pasauli. «Dzīvē jau miera nav. Miers ir tikai vai nu zem velēnām, vai tajā pelnu traukā, ko var iespraust zemē.»
Šonedēļ Knuta Skujenieka ceļš šajā saulē noslēdzās. Taču viņš paliek, joprojām paliek. Latvieša prātā, kamēr vien būsim pie prāta. Kamēr vien Dziesmusvētkos skanēs Lūgšana, kamēr Sēkla sniegā turpinās asnot. Lai satrūkušajām cīpslām ir miers zem velēnām, bet aizrautīgā valodu jaunatklājēja Kolumba ceļojums turpinās nākamo lasītāju paaudzēs. Kamēr vien pastāvēs mūsu valoda, tā es gribu domāt.
No Ir vāka ar vērīgi jautājošu skatienu šonedēļ veras cits ceļinieks — neatkarīgā krievu telekanāla Doždj galvenais redaktors Tihons Dzjadko. Martā viņu komanda Maskavā izslēdza gaismas un devās uz lidostu, jo Kremļa cenzūra vairs neļāva teikt patiesību. Tagad Doždj atsācis raidīt no Rīgas ar skaidru misiju: apvienot kara pretiniekus Krievijā, lai viņi sajustu savu skaitu un spēku. Tihons tic, ka patiesa informācija liks sabiedrībai atjēgties un varai būs ar to jārēķinās, tāpēc katra Doždj ētera stunda tuvinās kara beigas. Izklausās naivi? Mēģināts nav zaudēts!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.