Patriarha stāja Knutam piedienēja
Kārlis Vērdiņš
Izcilais latviešu dzejnieks Knuts Skujenieks sava mūža laikā paguva izdarīt ļoti daudz. Lai pienācīgi minētu visu, ko viņš paveicis dzejā, atdzejā un kritikā, visu Ir atvēlēto platību varētu aizpildīt tikai ar grāmatu, rakstu un apceru nosaukumiem, kā arī atdzejoto autoru sarakstu. Knuta padarītais sniedzas pāri arī viņa Rakstu astoņiem sējumiem, jo dzejnieks turpināja strādāt līdz pat sava mūža pēdējiem gadiem. Vēl pērn, 85. dzimšanas dienu svinēdams, viņš publicēja Eiropas tautasdziesmu izlasi Es mīlu tikai tad, kad dziedu. Taču, kā jau spilgtam talantam raksturīgs, svarīgāka par kvantitāti ir kvalitāte: spēja iekrist lasītāja sirdī un prātā un palikt tur uz mūžu.
Lai arī manas tikšanās ar Knutu bija retas, tās palikušas spilgtā atmiņā. Viņa asprātība un dzēlība, 2000. gadā viesojoties Gundegas Repšes mājās Zemgalē, kad vairāku rakstnieku vakarēšanas lasījumi pārtapa miniantoloģijā Asinsbalss. Viņa stingrība un prasīgums dažus gadus vēlāk, kad ciemojos viņa mājās Salaspilī un saņēmu bargu kritiku par saviem pirmajiem Emīlijas Dikinsones atdzejojumiem, kuros Knuts nekļūdīgi uzrādīja stilistiskas nekonsekvences un paviršības, tā nostiprinādams apziņu, ka atdzejā nav vietas nejaušībai un aptuvenībai. Viņa parādīšanās literāros sarīkojumos kopā ar kundzi Intu, kad, ieraugot viņa nosvērtības un pašcieņas pilno gaitu, likās, ka strādīgs saimnieks iznācis no savām mājām, lai brīdi pakavētos pilsētas kņadā un tad steigtos atpakaļ pie iesāktajiem darbiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.