Investējot cilvēkos, veidojam savu nākotni 1

Ilustratīvs attēls
Laila Kundziņa

Ziedošanas kultūra ir vairākus tūkstošus gadu veca. Pirmais zināmais ziedotājs ir Gajs Cilnijs Mecenāts, un viņa uzvārds kļuva jau par sugas vārdu visiem tiem, kas ziedoja un ziedo arī šobrīd. Viņš bija romiešu valstsvīrs, un interesanti, ka viņš ziedojis kultūras un mākslas darbiniekiem, atbalstījis arī tos, kaut arī viņu politiskie uzskati nesakrita. Tas atslēgas vārds ir “nesavtīgs”, nesavtīgs ziedojums izcilībām.

No kampaņām pāriet uz regulāru atbalstu

Ziedošanas tradīcijas ir ļoti senas. Pamazām sāk atgriezties arī uzskats, ka regulāra ziedošana ir normāla ikdienas sastāvdaļa. Līdz šim tas ir bijis vairāk kampaņveidīgi. Piemēram, notiek Maximas traģēdija, cilvēki saziedo divus miljonus, notiek karš Ukrainā – ziedo. Notiek kaut kas slikts, cilvēki uzreiz metas palīdzēt.

Ir, protams, jāziedo brīžos, kad nepieciešama steidzama palīdzība, bet mēs LU fondā skatāmies uz investīcijām cilvēkos, nākotnes vadītājos, projektu vadītājos, pētniekos. Tās ir investīcijas zinātnē, izglītībā, pētniecībā. Un investīcijas cilvēkos – tie ir gan studenti, gan pētnieku grupas. Šeit rodas pievienotā vērtība, jo viņi pēc tam dos labumu kādai konkrētai grupai vai sabiedrībai kopumā.

LU fonda uzdevums ir mūsu mecenātiem – vairāk nekā 4000 (cilvēku, uzņēmumu, organizāciju) – radīt tādu “ikgadējo refleksu” ziedot kaut vai 10 eiro. Desmit eiro ir viens labs pusdienu ēdiens vidēja līmeņa restorānā, bet, katru mēnesi ziedojot šādu summu, gada griezumā tie ir 120 eiro – tā ir puse no ikmēneša Ceļamaizes stipendijas kādam studentam (stipendijas apmērs mēnesī – 220 eiro).

Kāpēc grūti, kāpēc cilvēki negrib ziedot? Ir gan pandēmijas sekas, gan kara sekas, cilvēki vēlas pietaupīt līdzekļus. Tomēr uzskatu, ka vislielākais sitiens ziedošanas kultūrai bija 50 padomju okupācijas gadi, kad ziedošanas kultūra saknē tika iznīdēta ar visādiem “obligātajiem maksājumiem”, kad cilvēkiem piespiedu kārtā lika it kā ziedot daļu atalgojuma reizēm pat nesaprotamām un nevajadzīgām lietām. Un tas piespiedu kārtā radīja pretrunas un pretestību ziedošanai kopumā.

LU Fonda ziedotāju portrets – izglītoti cilvēki ar piederības sajūtu LU

Man patīk apzīmējums “portrets”, jo tas, ko mēs arī stipendiātiem sakām, – tiklīdz jūs esat statusā “mecenāts-stipendiāts”, jūs esat LU fonda seja. Un līdzīgi ir arī mecenātiem – mums šie portreti ir vairāki.

Sāksim ar starpkaru laiku, tad dižmecenāts Kristaps Morbergs novēlēja visus savus īpašumus LU. Tātad – tie ir turīgi cilvēki, un, ja skatīties vēsturē vēl senāk, tad latviešiem kā topošai nācijai vēlme ar saviem līdzekļiem panākt pozitīvas izmaiņas radās jau jaunlatviešu kustības laikā. Piemēram, toreiz turīgi cilvēki sanāca ar naudu pie galda un teica: “Rīkosim pirmos Dziesmu svētkus!”. Un to izdarīja.

Ja skatām jau pieminēto starpkaru periodu, pēc Universitātes dibināšanas, mecenāti ir turīgie cilvēki, kas savu kapitālu ir sagādājuši, pateicoties savām spējām, zināšanām, apķērībai. Tie ir nobrieduši cilvēki. No starpkara laika Kristapa Morberga stipendiātiem minēšu pāris spilgtākos, kas pēc tam pievienoto vērtību jau deva Latvijas un pasaules attīstībai – tie ir Konstantīns Čakste, jurists, sabiedriskais darbinieks, un Edgars Dunsdorfs, pasaulē zināmais vēsturnieks, abi ir bijuši LU docētāji. Investīcijas stipendiju veidā viņos piecu gadu garumā deva ārkārtīgi daudz atpakaļ.

Mūsdienās, sākot no 90. gadiem, varētu teikt, tas portrets, pirmkārt, ir bijušo LU studentu, docētāju, administrācijas darbinieku pēcteči, kas bija spiesti pamest Latviju 1944. gadā. Piemēram, Anna J. Čakste-Rollins, 90. gadu sākumā atbrauca uz Latviju un sāka atbalstīt dažādas iniciatīvas. Guntis Bērziņš, kas ir pirmā vēlētā rektora mazdēls, kopš 1996. gada maksā stipendijas Humanitāro zinātņu fakultātes studentiem. Arī Jānis Priedkalns, kura vecāki pabeidza LU, tēvs teologus, mamma – veterinārārstus. Tātad diaspora, kas bija ļoti cieši saistīta ar LU līdz 1944. gada rudenim. Visus 50 okupācijas gadus LU viņiem saistījās ar Latviju, tās neatkarības alkām.

Ļoti priecājos, ka LU mecenātu portretos parādās absolventi, kas ir turīgi šodien, kas var atļauties, grib, ar lielu interesi seko līdzi notiekošajam LU. Tie ir dažādi uzņēmumu vadītāji, lēmumu pieņēmēji.

Šā gada laikā pievienojies jauns atbalsta veids – atbalsts ziedošanas kampaņai kopā ar  sadarbības partneri. Piemērs, autoservisā Avdeeva & Kopilkov atelier ir uzstādīta ziedojumu kaste riepas formā, kur autoservisa klientiem ir iespējams ziedot LU Botāniskā dārza rododendru stādījumu rekonstrukcijai.

Mecenāti domā uz priekšu, uzņēmumi ir ieinteresēti atbalstīt gudrus jauniešus, jo studenti varētu būt potenciālie darbinieki vai klienti.

Šodienas students – nākotnes mecenāts

LU fonds ir nodibinājums ar sabiedriskā labuma statusu, mūsu uzdevums ir atbalstīt LU. Mēs nevaram pēkšņi kaut ko izdomāt: “O, mēs tagad gribam vākt naudu tam un tam!”, sākt kaut ko vākt, bet beigās nekas nenotiek. Pirms jebkuras kampaņas ir skaidri un strikti jāsaprot, vai tiešām izdosies līdzekļus savākt, lai nav tā, ka paliekam pusceļā. Un mecenātiem, kuri iegulda un investē, ir svarīgi redzēt rezultātu. Proti – jebkurai kampaņai jābūt veiksmīgai!

Pirms vairākiem gadiem bija kritiska vajadzība atjaunot toreiz 78 gadus vecās ērģeles LU Lielajā aulā, tādēļ tika vākti ziedojumi tieši ērģeļu restaurācijai. Tika savākti 40 tūkstoši eiro, un, pateicoties ziedojumiem, LU ērģeles atdzima no jauna. Tā bija tāda akūta LU vajadzība, ko mēs sapratām un atbalstījām.

Mūsu nākotnes redzējums ir lielāka absolventu līdzdalība ziedošanā, tas ir darbs, kas ir jāuzsāk jau tai brīdī, kad potenciālais students atnāk iesniegt dokumentus. Studentam ir jāiekodē, ka viņam ir piederība LU, konkrētai fakultātei, un jāstāsta par iespējām. Lai viņam ir priekšstats par to, ka visu, ko viņš ir saņēmis šeit, kaut kad nākotnē naudas izteiksmē varētu atgriezt kaut pa mazām daļām atpakaļ savai Alma Mater. Tās ir attiecības, kur cilvēks ir kā puķe – ja neliesi, puķe novītīs. Arī attiecībās, ja mēs savā starpā nekomunicējām, tad ir kā labi zināmajā teicienā – kas no acīm projām, no sirds ārā.

Skatoties uz ziedošanas kultūru pasaulē, varam teikt, ka vēl esam “bērnu autiņos”. Bet es ceru, ka no tiem varēsim jaudīgi izaugt ar tādu vērienīgu, tiešām milzīgu projektu atbalstu. Piemēram, kādus 4-5 gadus tiktu investēti vairāki simti tūkstoši eiro kādas pētniecības grupas izaugsmē, lai šī pētnieku grupa no 150. vietas pasaulē, nokļūst vismaz piektajā.

 

Autore ir Latvijas Universitātes fonda izpilddirektore

 

Komentāri (1)

QAnon 22.07.2022. 14.45

Visu cilvēkiem un pat ir zināms, kuriem! JV, A/Par, JKP un Saskaņa to vārdus zin.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu