Lembergs un Briedis rāda, kā kremlinus atšķirt no Latvijas patriotiem
Aivars Lembergs februārī esot bijis tik slims, ka tiesnese izlaida viņu no apcietinājuma, taču pirmdien izskatījās jau gana mundrs un vesels, lai varētu atgriezties Centrālcietumā. Tomēr atrādīties ļaudīm bija izlīdis, lai pavēstītu, ka pagājušogad piespriestā piecu gadu cietumsoda atlikušos trīsarpus gadus taisās atkal dēvēties par Zaļo un Zemnieku savienības «premjerministra kandidātu».
Jācer, ka šo daudzreiz dzirdēto veco joku šogad esam spiesti klausīties pēdējo reizi. Un ka arī dažām svaigākām šo vēlēšanu anekdotēm jau ļoti drīz būs sirma bārda.
Lembergs nekad nav kandidējis Saeimas vēlēšanās un nekad nav gribējis kļūt par premjerministru. («Lembergu par premjeru, bļaģ» un «es esmu idiots?», viņš par šādu iespēju lamājās Rīdzenes sarunās.) Bet nu arī viņa kabatas partijas nosaukums «ZZS» ir fikcija. Nebija jau Latvijas Zaļā partija necik zaļa, taču pēc LZP aiziešanas jūnijā uz Ulda Pīlēna vēlēšanu sarakstu labākiem laukiem apvienības zīmolu paturējušie «zemnieki» palikuši apmēram tik zaļi, cik zaļš mēdz būt pelējums uz sapuvušiem dārzeņiem.
Vēl aizvēsturiskāks izskatās vienīgi Lemberga fosilo krāmu kolekcijai nesen piepulcināto «sociāldemokrātu» Jānis Dinevičs, kurš preses konferencē pakalpīgi lielījās, ka tieši viņa LSDSP esot ieteikusi par «premjerministra kandidātu» Lembergu, kurš, kā atceramies, sevi plātīgi dēvējis par «latviešu nacionālo buržuāziju». «Zemnieks» Armands Krauze atsaucās uz Raini, ka ZZS pastāvēšot tāpēc, ka ir mainījusies. Var prognozēt, ka tikmēr, kamēr vēlētāji nebūs izslēguši gaismu buržuju un strādnieku neona zaļi sarkanajai savienībai.
Salīdzinot ar Latvijas čakarētāja izmisīgo nostalģiju pēc «valsts nozagšanas» kā vienīgā viņam saprotamā biznesa modeļa, boksera Maira Brieža pieteikšana Saskaņas vēlēšanu sarakstā varētu šķist spirgti svaiga un vismaz vienā ziņā arī loģiska. Ja Krievija ir bandītu valsts, tad visas pasaules gangsteru iecienītā sporta veida spīdeklis der par spīguli Kremļa veco draugu sarakstam.
Brieža nonākšana kremlinu aplokā varētu būt nepatīkama, taču diezin vai šķitīs neloģiska Saskaņas fārmklubam Nacionālajai apvienībai, kura bija gadiem ilgi lolojusi un lobējusi viņu kā latviskas vīrišķības paraugu. Uz Saskaņu savulaik devušies, piemēram, tādi «nacionālistu» smagsvari kā bijušais Saeimas priekšsēdis Jānis Straume, bijušais labklājības ministrs Andrejs Požarnovs, bet bijusī tieslietu ministre Baiba Broka bija Ušakova un Burova koalīcijā iepriekšējā Rīgas domē un vēlāk «absolūti noliedza», ka Krievija lobējusi viņas kandidatūru starptautiskas sporta federācijas prezidentes amatam. Kāpēc tad ne arī viens paviegls bokseris?
Brieža vīrestības pielūdzēji soctīklos par viņa svārstīšanos kara jautājumā vaino viņa sievu, Rīgā dzimušu krievieti, un treneri baltkrievu un paši acīmredzot neapjēdz, ka ar to faktiski noraksta savu «dzelzs vīru» kā mīkstmiesi zem sievas tupeles. Taču skaidra nostāja pret karu būs šajās vēlēšanās tik tiešām svarīgs kritērijs, pēc kura vērtēt kandidātus un sarakstus.
Visi ir «pret karu», protams! To «nosoda» ne tikai Briedis, kuram šķiet grūti formulēt viedokli par vainīgajiem, un viņa saraksta partijas Ušakovs, Urbanovičs un citi. Arī Šlesers esot pret karu, un pat Ždanoka martā Eiropas Parlamentā esot balsojusi pret Krievijas agresijas nosodīšanu tāpēc, ka «neatbalsta karu». Lembergs arī pirmdien steidza paziņot, ka «nosoda Krievijas agresiju», taču, lai nepārprot tie, kuriem jāsaprot, paskaidroja, ka «NATO, citām valstīm, Ukrainai jāizdara viss, lai pārtrauktu karu». Ne Krievijai — ukraiņiem esot jāpārtrauc karot.
Valoda gluma, taču doma sen zināma. Par NATO militārās klātbūtnes palielināšanu Latvijā pēc Krimas aneksijas 2014. gadā viņš paziņoja, ka tā «pēc būtības ir svešas valsts okupācija — tas pats, kas 1940. gadā». Pēc opozīcijas politiķa Borisa Ņemcova nošaušanas 2015. gadā Maskavā Lembergs paslavēja Putinu par saudzīgāku attieksmi pret opozīciju, nekā tā esot pie varas esošajiem Latvijā. Bet 2016. gadā apsveica «visus» ar Putina atkārtotu ievēlēšanu amatā, kas esot «ļoti izdevīgi Latvijai», lai nekļūtu par ASV «koloniju».
Krievijas iebrukums Ukrainā ir radikāli satricinājis politisko partiju ierasto piedāvājumu un turpina graut arī to tradicionālās struktūras, tā ka palaikam paši vairs nesaprot, kurš un ko atbalsta un ciktāl var atļauties to teikt, un kurš vēl dosies prom un pie kuriem. (Re, Pliners šķiras no Ždanokas! Un kurp tad ies?) Un, drošs paliek drošs, ņem sarakstos katru, kas mētājas ceļmalā, vai tas VDK stukačs, Kremļa propagandas leijerkaste vai maģiska ūdens virpinātājs, ka tikai televizorā vai feisbukā manīts.
Toties vēlētājiem šajā politiķu pārgrupēšanās juceklī šogad ir pat vienkāršāk izvēlēties. Uzreiz var atmest pabiezu slāni, kurā visi nu dievojas esam «pret karu», taču vai nu līdz 24. februārim bija ērti plunčājušies Kremļa politinformācijas samazgās un projektējuši tiltus uz Austrumiem, vai nu pat pēc 24. februāra nav spējuši saprast, «kuram ir taisnība» šajā karā. Lembergs un Briedis katrs citādi, taču labi ilustrē šos kritērijus.
Komentārs 140 zīmēs
Golubevai bija jāatkāpjas? Policija sodījusi četrus darbiniekus par to, ka policisti 10. maijā pie okupekļa Pārdaugavā nav pildījuši pat tiešas policijas priekšnieka pavēles.
Nesen bija kaujas gājputni. Krievijas varas pārstāvji tagad apgalvo, ka ukraiņu karavīri esot slepenās laboratorijās radīti mutanti.
Iespēja pufaikām. Arī apģērbu tirgotājs H&M paziņojis, ka aiziet no Krievijas.
