Par valsts valodas lomu priekšvēlēšanu aģitācijā

Pirms gandrīz diviem gadiem – 2020. gada rudenī – Nacionālā apvienība kopā ar kolēģiem no Konservatīvajiem un Jaunās Vienotības mudināja Saeimu pievērsties jautājumam par valodu, kādā veicama apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācija – tas ir, tā aģitācija, kas tiek veikta priekšvēlēšanu aģitācijas periodā un uz kuru attiecas noteiktie tēriņu ierobežojumi. Tā ietver priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus publiskajā vidē – televīzijā, vides reklāmās, radio un citur. Tika iesniegti grozījumi Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, lai noteiktu, ka šāda veida aģitācijai būtu jānotiek tikai valsts valodā. Kā toreiz, tā šodien – ticu, ka daudziem varētu šķist, ka šādam priekšlikumam nevajadzētu izsaukt īpašas domstarpības, ņemot vērā Satversmes 4. pantā noteikto, ka valsts valoda ir latviešu. Un tomēr…

Ar likumprojekta virzību Saeimā ir gājis diezgan raibi. Jau dienā, kad pirmo reizi jautājumu skatīja Saeimā, gan no tribīnes, gan sociālajos tīklos sāka parādīties teju neticamas interpretācijas – izrādās, ka šis likumprojekts paredz pilnīgu un totālu aizliegumu jebkad aģitēt jebkurā svešvalodā! Tā, protams, nav, un tie tolaik bija ne pārāk veikli mēģinājumi manipulēt ar sabiedrisko domu un savu atbalstītāju prātiem. Bet bija skaidrs, ka būs manevri, mēģinot nobremzēt likumprojekta virzību un torpedēt iniciatīvu.

Atgriežoties pie pašiem pamatiem un precizētu kontekstu šo grozījumu virzīšanai.

Latvija, tāpat kā lielākā daļa Eiropas valstu, ir nacionāla valsts, un caur šīs nacionālās valsts ietvaru tiek stiprināta Latvijas tautas identitātes un kultūras ilgtspēja cauri gadsimtiem. Mūsu identitātes neatraujama sastāvdaļa ir latviešu valoda. Ne velti tai piešķirta konstitucionālā aizsardzība.

Latviešu valoda kā valsts valoda ir visas Latvijas līdzdalības un savstarpējās saskarsmes valoda. Caur valodu veidojam savu kultūru, izprotam vēsturi un tradīcijas, kā arī definējam mūsu pašu vērtības un pasaules izpratni.

Latviešu valodu nestiprinot kā vienīgo valsts valodu, nozīmētu lēnām iznīcināt pašiem sevi – to, kā definējam sevi.

Valsts valodas statuss nav arī vienkārši deklaratīva norma – tas nav svētku drēbes, ko “izvilkt” retās svētku dienās. Valsts valodas eksistence paredz ikdienas lietojumu visās publiskajās jomās un situācijās. Valsts valodas statuss nav vienkārši “ķeksītis” vai mērķtiecīgs apgrūtinājums visiem, kas nezina latviešu valodu.

Jā, Latvijā dzīvo cilvēki, kuru dzimtā valoda nav latviešu, kuri ikdienā varbūt izmanto kādu citu mazākumtautību valodu. Latvijā dzīvo, sazinās, savstarpēji sadarbojas un kopējā radošajā un profesionālajā darbība iesaistās dažādu tautu un kultūru cilvēki, un tā tiešām ir vērtība pati par sevi. Šajā visā plašajā daudzveidībā valsts valoda atrodas valodu hierarhijas augstākajā pakāpē. Ja runāties varam visdažādākajās valodās, tomēr valsts valodai jābūt sabiedrības vienotājai un reālajai saziņas valodai starp Latvijas iedzīvotājiem – tā ir Latvijas demokrātiskās līdzdalības valoda. Saeimas vēlēšanās balsstiesības pieder pilngadīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri savu demokrātisko gribu pauž vēlēšanās, ar balsojumu valsts valodā. Respektīvi, vismaz minimālais valsts valodas zināšanu apjoms pieņemts kā pats par sevi saprotams šo pilsoņa tiesību īstenošanā, bez īpašas atrunas. Ir pašsaprotami, ka Latvijas pilsonis pārzina valsts valodu.

Tātad, atgriežoties pie konkrētajiem grozījumiem, par kuriem šķēpi lauzti pat atsevišķā darba grupā, kuriem piedāvāti, šķiet, četri dažādi alternatīvie varianti pilnā spektrā – no pavisam saprātīgiem līdz pat faktiski bezjēdzīgiem, tā norokot grozījumu būtību. Kad komisija pirmo reizi skatīja iesniegtos grozījumus, deputātu vairākums komisijā likumprojektu noraidīja, tā tālāko virzību nodrošinot ar balsojumu Saeimā – tas skaidri atspoguļo esošo situāciju – uzskatu sadalījumu – atbildīgajā komisijā, kas īsti neatbilst parlamenta vairākuma uzskatiem.

Dažādu interpretāciju jūklī un neiedziļināšanās dēļ, daudziem grozījumu noteikto ierobežojumu apjoms šķitis pārmērīgs, nepieņemams vai kādus īpaši neģēlīgus nodomus iekļaujošs. Bet piedāvātie grozījumi patiesībā, vienkārši sakot, ir pilnīgi normāli.

Likuma grozījums ir paredzēts, lai nostiprinātu latviešu valodas kā valsts valodas lietojumu sabiedrībā un nestiprinātu divkopienu valsts kultivēšanu.

Izskanēja argumenti, ka ar šiem grozījumiem mēs tiecoties šķelt sabiedrību – bet kā priekšvēlēšanu aģitācija valsts valodā un saziņa ar visu sabiedrību kopumā valsts valodā var būt šķelšana? Tieši pretēji – šobrīd pastāvošajā situācijā tiek uzturēta iespēja marginalizēt un šķelt Latvijas iedzīvotājus, padarot priekšvēlēšanu aģitācijas saturu pieejamu tikai kādai lingvistiskai grupai, nevis visiem Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Tā nav tikai teorētiski izdomāta potenciāla norise, bet gan šodienas realitāte. Tiem, kas par to šaubās, aicinu uz mirkli paviesoties atsevišķu sevi izteikti etnolingvistiski pozicionējošu politisko spēku mājaslapās un salīdzināt saturu un satura apjomu, kāds tiek piedāvāts latviešu un kāds – (šajā gadījumā) krievu valodā. Nepārzinot svešvalodu, uzzināt, ko saviem vēlētājiem mēģina pastāstīt šīs partijas “spice”, nav lemts.

Mērķis ir nevis “aizliegt” visas citas valodas, bet formālajā priekšvēlēšanu aģitācijā lietot valsts valodu, nostiprinot tās statusu pilsoņu apziņā. Priekšvēlēšanu aģitācija svešvalodā, tā faktiski iedzīvinot vēl paralēlas valodas saziņai ar sabiedrību tik fundamentālu procesu un tiesību kā vēlēšanas īstenošanai, nevairo ne kopības, ne vienotas sabiedrības veidošanos. Apzinoties šodienas ģeopolitisko realitāti, redzot, kā Krievija izvērš agresīvu karu un faktisku genocīdu pret ukraiņu tautu – arī ukraiņu identitāti, valodu un kultūru, mērķtiecīgi mākslīgi kultivēt paralēlu lingvistisko un informācijas telpu ir neprāts.

Argumenti, kas līdz šim izskanējuši komisiju sēdēs pret šiem grozījumiem, ir bijuši balstīti vai nu izvēlē neiedziļināties vai nu patiesā neizpratnē par to, ko šie piedāvātie grozījumi paredz. Vienkārši dekonstruējot grozījumus un uz ko tie attiecas, var saprast, ka runājam par aģitācijas periodu – 120 dienas pirms vēlēšanām -, kurā apmaksātajai aģitācijai – tas ir, apmaksātai reklāmai (un tikai!) – būtu jānotiek valsts valodā. Un viss. Turpinu vilties par kolēģu ietiepību un apzinātu maldināšanu par to, ko paredz šie grozījumi – pat ļoti gribot, nav iespējams likumprojekta tekstā izlasīt to, ka gribam aizliegt politiskajām partijām, ja ir tāda vēlme, ar vēlētājiem veikt saziņu svešvalodā. Putroties turpināja arī pārvaldes iestādes.

Virkne iebildumu pret likumprojektu bija Tiesībsarga birojam, kā arī Saeimas Juridiskajam birojam, to starpā biroji atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu pret Turciju, kur tika kriminalizēta vēlēšanu aģitācija, Turcijas likuma izpratnē tas nozīmēja jebkādu komunikāciju par politiskiem jautājumiem, kurdu mazākumtautības valodā. Dramatisks tiesību ierobežojums, jā, un absolūti nesaistīts ar iesniegtajiem grozījumiem Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā. Domāju, tas ir acīmredzami. Latvijā neviens nepiedāvā noteikt kriminālatbildību par citas valodas lietošanu priekšvēlēšanu aģitācijā.

Starp citu, Bulgārijā pašlaik spēkā ir praktiski tieši tāda pati likuma norma, kādu mēs piedāvājam – un jau kopš 2009. gada. Piedāvātie grozījumi nesniedzas pat tik tālu, cik Bulgārijas regulējums, un pat Bulgārijas regulējumu neviens neuzdrošinās pielīdzināt tam, par ko ECT savulaik tiesājās ar Turciju.

Tiem kolēģiem, kurus satrauca Eiropas Parlamenta vēlēšanas un iespēja uzrunāt vēlētājus priekšvēlēšanu periodā laikā – jā, par to nebija nekādu iebildumu, iesniegtie grozījumi noteikti bija precizējami, nosakot, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā priekšvēlēšanu aģitācija veicama Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Šīs korekcijas grozījumu būtību nemainītu, un turpinātu stiprināt latviešu valodas lomu sabiedrībā.

Apzinot praksi citviet Eiropā – lai gan daudzviet prakse priekšvēlēšanu aģitāciju īstenot valsts valodā nav formalizēta ar likumu, un daudzviet arī valsts valodas statuss ar likumu nav aizsargāts. Bet tāpat – Nīderlandē un Vācijā, kur noteikta arī “valsts valoda”, priekšvēlēšanu aģitācija notiek valsts valodā, Luksemburgā vēlēšanu laikam pat raksturīgs joks – ka “visi politiķi pēkšņi māk runāt luksemburgiešu valodā”, Itālijā, izņemot vienu reģionu, kurā vācu valoda ir galvenā saziņas valoda, aģitācija notiek itāļu valodā, Portugālē – portugāļu valodā un Polijā aģitāciju veic poļu valodā, pieņemot, ka balsstiesīgie pilsoņi pārzina poļu valodu. Šī ir norma, kas faktiski ir spēkā daudzviet Eiropā. Neuzskatu, ka arī Latvijā tas ir pārāk daudz prasīts.

Ceturtdien Saeima skatīs komisijas izvirzīto alternatīvo variantu, kuru iesniedza ZZS frakcija – šie grozījumi paredzētu, ka valsts valodā jāveic tā priekšvēlēšanu aģitācija, kas īstenota par valsts budžeta līdzekļiem. Pirmšķietami šāds regulējums varētu šķist pieņemams, bet pēc būtības tas nepildītu sākotnējos grozījumos ietverto uzdevumu.

Saeimas deputāti pirmajā šī sasaukuma dienā solīja sargāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vai solījumi ir ko vērti – ne vien priekšvēlēšanu laika, bet arī tautas priekšā, ieņemot šo tautas priekšstāvja amatu, dotie – to redzēsim katra balsojumā. Bet nemānīsim sevi, ka šodienas globālajā pasaulē, vairāku pasaules lielāko valodu ielenkumā latviešu valoda Latvijā turpinās stabili pastāvēt bez mūsu rūpēm, principiāliem lēmumiem un gudras, atbildīgas rīcības.

 

Autors ir Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, Nacionālā apvienība