“Spēka struktūru” loma un atbildība kara kontekstā: hronoloģiskas pārdomas

Pēdējā nedēļa Rīgā mums ir bijusi dramatiskiem notikumiem un pārdzīvojumiem pilna, tāpēc, šķiet, ir vietā un laikā dalīties ar savu vērtējumu par piedzīvoto un to, kas ir darīts. Tas viss, protams, ir cieši saistīts ar karu Ukrainā un 9. maija notikumiem Rīgā.

Jauna realitāte policijas darbā

[1] Daudzu lietu uztvere var tikt iedalīta divos laika posmos – pirms un pēc 2022. gada 24. februāra. Kā Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas (DKKN) komitejas vadītāju, bet arī kā vienkārši rīdzinieci mani nepatīkami pārsteidza ziņa 1. martā, ka kāds Rīgas pašvaldības policists darba laikā formā ir fotografējies pie okupācijas pieminekļa Pārdaugavā kopā ar Latvijas Krievu savienības organizēto nočnoj dozor kompāniju, kas bija skaidrs atbalsta vēstījums agresorvalstij. Es nekavējoties prasīju policijas vadības skaidrojumu šai rīcībai un pārrunāju ar vadību to, ka mūsu valsts drošības un spēka struktūrām, tai skaitā pašvaldības policijai, ir jāapzinās, ka viņi pauž valsts oficiālo nostāju, kas šajā situācijā ir politisks, militārs un ekonomisks atbalsts tikai un vienīgi Ukrainai – attiecīgi policista rīcība apzināti fotografējoties pie okupācijas pieminekļa bija absolūti nepieļaujama.

Diemžēl turpmākajās nedēļās parādījās ziņas, ka RPP policisti bija aizturējuši vai brīdinājuši par “neatbilstošu” uzvedību miermīlīgus protestētājus pret Krieviju un karu. Reaģējot uz to, es šo plašāko kontekstu, kurā atrodas Latvija un mūsu varas iestādes, pārrunāju jau krietni plašākā sanāksmē ar RPP augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem.

Es arī uzsvēru, ka policisti, kuri nepiekrīt Latvijas valsts oficiālajai nostājai kara kontekstā vai kuriem ir problēmas strādāt saskaņā ar to, manā vērtējumā, nedrīkst strādāt Rīgas pašvaldības policijā.

Es apzinos Rīgas kā galvaspilsētas lomu Latvijas valstiskuma stiprināšanā, tāpēc uzskatu, ka ir tik svarīgi šo apziņu nodot gan RPP policistiem, gan visiem Rīgas pašvaldības visdažādāko nozaru darbiniekiem.

[2] Piektdienas, 6. maija, rītā sasaucu komitejas ārkārtas sēdi, lai uzklausītu juridisko vērtējumu par ierobežojumiem attiecībā uz norisēm pie padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinošiem pieminekļiem, tāpat uzklausījām Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku, kurš uzsvēra nulles toleranci un asu tiesībsargu reakciju uz jebkādām, pat mazākajām provokācijām 9. maijā. Šo pašu apliecināja arī Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks Juris Lūkass.

[3] Jāatzīst, ka 9. maijs noritēja salīdzinoši mierīgi, Valsts un pašvaldības policistu klātbūtne bija ievērojama, cilvēku skaits, salīdzinot ar citiem gadiem sirmajā Rīgā piedzīvoto, bija līdz pat 10 reižu mazāks (pēc liecinieku teiktā). Bet, manuprāt, tur bija divas kardinālas kļūdas, kas ievērojami pastiprināja sabiedrības neapmierinātību ar varas iestāžu rīcību – izstādes Slava Ukrainai! Varoņiem slava! pārvietošana aiz žoga un nolīgtu apsardzes darbinieku iesaiste ziedu nolikšanā – risinājums, kas bija nostrādājis iepriekšējā gadā Covid ierobežojumu laikā, šogad kara kontekstā ieguva pilnīgi citu nozīmi.

[4] 10. maija rīta notikumus pie okupācijas pieminekļa es neietekmēju un arī nevienam neatvainojos.

Sprādzienbīstamā situācija

[5] 10. maijā jau pēc darba dienas beigām, ieskatoties sociālajā vietnē Twitter un uzzinot par notikumiem pie okupācijas pieminekļa, nekavējoties (ap plkst. 19) sazinājos ar Rīgas pašvaldības policijas priekšnieku Juri Lūkasu. Cik man zināms, 15 minūšu laikā tika dots uzdevums RPP Instruktoru vienībai un papildu patruļām no citām Rīgas apkaimēm doties uz objektu. Vēl pēc kādas stundas rosināju RPP priekšniekam kopā doties uz notikuma vietu un pārliecināties par tur notiekošo. Es tur pavadīju nepilnas trīs stundas. Varu komentēt tikai savu saziņu ar RPP (ne VP).

[6] Ko es tur redzēju? Cilvēkus, kas ar skaņu pastiprinošām iekārtām aizrautīgi dziedāja, acīmredzot, padomju armijas dziesmas, tai skaitā Katjušu, kuras vārdā ir nosaukti arī padomju raķešu palaidēji; dzirdēju tādus izsaucienus kā “mi pobediļi”, skaļus lamuvārdus “bļ-j, na-j”; redzēju Saeimas deputātus, kas viennozīmīgi atbalstīja tur notiekošo, policistus, kas aizrādīja atsevišķiem klātesošajiem, bet ne visiem; un redzēju ļoti (!) agresīvu klātesošo reakciju uz puišiem, kas tur ieradās ar Latvijas un Ukrainas karogu, bet arī policiju, kas viņus sargāja.

[7] Ko es būtu sagaidījusi? Tā kā Valsts policijas priekšnieks solīja nulles toleranci un asu reakciju 9. maijā pret jebkādām provokācijām, kas ir pretrunā mūsu valsts nostājai gan kara Ukrainā jautājumā, gan Latvijas okupācijas pieredzes interpretācijā, tad tādai pašai bija un turpmāk ir jābūt visu Latvijas tiesībsargājošo iestāžu rīcībai līdz pat Ukrainas uzvarai karā un arī vēl pēc tam. Ne tikai vārdos vadības līmenī, bet arī darbos visu policistu izpildījumā dabā. Visiem iesaistītajiem šobrīd ir jāapzinās, ka, ja šādu asu attieksmi, sargājot Latvijas valstiskumu, neparādīs “mana” (lasi – Latvijas) policija, tad tauta jutīsies spiesta iziet ielās un šo attieksmi nodemonstrēt policijas vietā. Šis ir ārkārtīgi jutīgs, sprādzienbīstams moments, un to esmu paudusi gan Valsts policijas, gan Rīgas pašvaldības policijas vadībai.

Valstisko vērtību sardzē

[8] Neatkarīga Latvija, valsts valoda, kultūra un labklājība, kā arī Eiropu vienojošās vērtības, kas viss kopā ir mūsu valsts demokrātiskās iekārtas pamatā, ir jāaizstāv, un, ja vajag, tad jāaizstāv arī ar fizisku spēku. Tas ir visu varas iestāžu, un jo īpaši spēka struktūru, uzdevums. Ja attiecīgie darbinieki to nedara, tad tā ir sabotāža – manuprāt, to var tulkot kā nelojālu attieksmi pret savu valsti, nolaidīgu darba pienākumu veikšanu, kā rezultātā ir jāvērtē atbilstība ieņemamajam amatam.

[9] Ak, jā – manā vērtējumā katrs, kas argumentē par iespēju pieminēt jebkurā karā, tai skaitā Otrajā pasaules karā kritušos, ir aicināts to darīt Brāļu kapos, kur ir apbedīti karavīri arī pēc Otrā pasaules kara sākuma (Latvijas teritorijā) 1940. gadā. Divas reizes gadā to dara augstākās valsts amatpersonas un ir aicināti darīt arī Latvijas iedzīvotāji – 8. maijā, atzīmējot Otrā pasaules kara beigu dienu,  un 11. novembrī, godinot Latvijas brīvības cīnītājus. Pieņemot, ka visi Latvijā dzīvojošie un, saskaņā ar atsevišķu Saskaņas un LKS deputātu no Saeimas un Rīgas domes teikto, arī tie, kas pulcējas pie okupācijas pieminekļa, esot Latvijas patrioti, tad kritušo godināšana šajos abos datumos būtu patiesi loģiska.

[10] Nobeiguma vietā vēl trīs pārdomu tēzes.

Par okupācijas pieminekli – 24. februārī beidzās periods, līdz kuram vēl varēja pārliecināt sabiedrību par nosaukuma maiņu, jauna satura piešķiršanu, informatīvo plākšņu izvietošanu, lai skaidrotu vēsturi, u.tml. Tas viss ir nokavēts. Ja kāds joprojām šim tic, viņš/-a ir vai nu gļēvs, vai ne pārāk gudrs cilvēks, vai vienkārši nelojāls Latvijas valstij. Tas ir mans personīgais viedoklis. Vienīgā iespēja šobrīd ir demontēt šo objektu galvaspilsētas centrā.

Par paralēlajām kopienām Latvijā – ņemot vērā skaitliski nozīmīgo Latvijas iedzīvotāju skaitu, kas atbalsta Krievijas uzsākto karu Ukrainā, ir jābūt ļoti nopietnai sarunai un vienošanās starp valsts vadību un tiesībsargājošajām iestādēm, ka šobrīd tiek mobilizēti visi iespējamie spēki, lai izietu cauri zināmam spriedzes periodam, kura laikā tiek īstenota nulles tolerance un asa reakcija uz jebkādām provokācijām, kas kompromitē Latvijas valsts drošību, valsts pamatvērtības vai demokrātisko iekārtu. Cik vien ilgu laiku tas prasīs. Neatkarīgas, veselas Latvijas un mūsu bērnu nākotnes vārdā. Līdz šim mēs esam darbojušies, tā teikt, “mīļā miera labad”, lai izvairītos no neērtībām, saglabātu ārēju mieru, bet izrādās vienā būtiskā mūsu sabiedrības daļā ir mērķtiecīgi kultivēts naids pret valsti, kurā tā dzīvo. Mums ar savu rīcību ir jāapliecina, ka no saviem pilsoņiem mēs prasām Pilsonības likuma 18. pantā minēto uzticību Latvijas valstij.

Par tiem, kuriem ir dubultpilsonība vai citas valsts pilsonība un vienlaikus ir tik nepanesami dzīvot neatkarīgā Latvijā – man nav cita padoma, kā vien tas, ka ir obligāti jārod iespēja dzīvot citā valstī. Citādi jau tie ir vienkārši naidā un neapmierinātībā zaudēti dzīves gadi. Bez tam es nopietni domāju, ka valsts varētu veidot repatriācijas programmu, izmaksājot kompensāciju tiem cilvēkiem, kas vēlas pārcelties uz dzīvi Krievijā, pie nosacījuma, ka tiek atsavināti visi īpašumi Latvijā, atsakās no LR pilsonības (ja ir vēl kādas valsts pilsonība) vai uzturēšanās atļaujas u.tml., tā teikt, pavisam sarauj attiecības ar Latviju. Abas vai pat visas trīs puses laimīgas.

Šo visu rakstu, jo man patiesi rūp manas valsts un sabiedrības drošība, valsts vara, kuras darbs un kalpošana neatkarīgo Latviju stiprina un ceļ, vairo tās labklājību, sniedz cilvēkiem ticību mūsu varēšanai un atgriež pašcieņu. Šī ir mana galvenā motivācija būt politikā.

 

Autore ir Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece, Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komitejas vadītāja, Konservatīvie