Atkritumi vai izejviela – ko iesākt ar mūsu darbības pārpalikumiem?

Eiropas noteiktais Zaļais kurss ir nepielūdzams, un tas liks mums visiem mainīt dzīvesveidu, jo jaunajā politikā daudz plašāk tiek runāts par kopējo produkta radīšanas ciklu un ietekmi uz apkārtējo vidi. Svarīgi kļūst ne tikai jautājumi, no kā produkts ir radīts, bet arī kādas tehnoloģijas ir tikušas izmantotas izejmateriālu ieguvē, cik efektīva ir ražotne, kā izmanto resursus ražošanas procesos, kāda ir loģistikas ķēde, kāds iepakojums un tā pārpalikumi, un galu galā – cik ilgs ir preces mūžs un kur, kā un par ko tā tiks pārstrādāta lietošanas cikla beigās. Līdz ar to rodas jautājums – vai tiešām atkritumi un pārpalikumi ir problēma, vai arī tie joprojām ir neizmantots resurss? Pētījumi rāda, ka uzņēmumi, kuri ir aizdomājušies par šo problēmu un rīkojušies, palielināja savu apgrozījumu, bet katrs sestais norāda uz izdevumu samazināšanos. 

Jaunā Eiropas politika liks mums daudz intensīvāk domāt par atkritumu neradīšanu un maksimālu to tālāk izmantošanu. Tas attiecas ne tikai uz mūsu radītajiem sadzīves atkritumiem, bet arī uz preču ražošanas procesa pārpalikumiem, uzliekot vēl lielāku atbildību par radītajiem atkritumiem uz ražotāju. Eiropas politika jau sen vērš ražotāju uzmanību uz resursu tālākizmantošanas nozīmi biznesa konkurētspējas celšanā un darbības dekarbonizācijā.

Mūsu skandināvu kaimiņi ir mums krietni priekšā, un viņu pieredze liecina, ka tas, kas vieniem ir atkritumi, citiem ir izejviela.

ES politikas dokumentos šo sadarbības veidu sauc par «industriālo simbiozi» (turpmāk – IS) un tās spilgtākais kaimiņos atrodamais piemērs – ekoindustriālais parks Kalundborga Dānijā. Tā pamatā ir aprites ekonomikas principi, kas ļauj ekonomēt finanses (piemēram, 45% IS dalībnieku norāda uz apgrozījuma palielināšanos un 64% – uz izdevumu samazināšanos)[1], un pārstrādāt atkritumus (katrs trešais jeb 32% norāda uz to, ka IS darbība ievērojami samazina apglabājamo atkritumu apjomu).[2] Piemēram, katru gadu parkā tiek ekonomēti vai pārstrādāti:

• 4 miljoni m³ gruntsūdeņi, izmantojot virszemes ūdeņus
• 586 000 tonnas CO₂
• 62 000 tonnas pārstrādāti materiālu atlikumi
• No 2015. gada izdevies samazināt CO₂ izmešus par 80%
• Vietējā energoapgāde ir CO₂ neitrāla

Jāatzīmē, ka šo parku izveidoja uzņēmēji, tas tapa kā biznesa virzīta iniciatīva, nevis pilsētas plānošanas iestāžu apzināts rezultāts, un tas notika tālajā 1972. gadā. Šajā sakarā aicinu uzņēmējus un ražotājus negaidīt labvēlību no valdības vai pašvaldībām vai atbilstošus ES fondus, bet ņemt iniciatīvu savās rokās un orientēt savu uzmanību uz ekonomiski izdevīgiem, inovatīviem un tehnoloģiski intensīviem risinājumiem atkritumu pārstrādes attīstīšanai Latvijā.

Dānijas industriālās simbiozes piemērs – nav vienīgais. Labi īstenot aprites ekonomikas principus izdevies gan Zviedrijai («Paper Province»), gan Somijai («Digipolis») un Norvēģijai («Thams Industrial Cluster»).

Diemžēl mēs Latvijā un arī Eiropā kopumā nereti mēdzam meklēt projektu ekonomisku izdevīgumu Eiropas Savienības fondos, tērējot milzum daudz laika birokrātijai un gariem saskaņošanas periodiem, turklāt dažkārt pielietojot ne tos inovatīvākos risinājumus, jo tie nesaskan ar tā brīža politiku un plāniem, vai pat atliekot labas idejas malā, jo konkrētajā brīdī Eiropas finansējums netiek piešķirts šādiem novirzieniem. Kādu laiku atpakaļ, viesojoties Meksikā, mani pārsteidza viņu uzņēmēju attieksme pret ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā. Zinātnisko institūciju darbību vismaz 50% apmērā finansē industrijas pasūtījumi, jā, zinātnieki tur netērē laiku grantu un projektu meklēšanā, lai pēc tam ne tikai veiktu pētījumus, bet arī detalizēti atskaitītos par to, ko ir darījuši un izdarījuši. Tā vietā, balstoties uz uzņēmēja izvirzītu vajadzību, piemēram, kādu detaļu nepieciešams padarīt izturīgāku, tiek uzsākts pētnieciskais darbs problēmas atrisināšanai. Rezultātā, lai cik neparasti tas nešķistu, inovācijas biznesa sfērā Meksikā attīstās ļoti aktīvi un skatoties uz Eiropu šādos brīžos liekas, ka tā nedaudz snauž.

Industriālā simbioze jeb atkritumu apmaiņa ļauj samazināt СО₂ izmešus, ietaupīt uz transportēšanu, atteikties no pirmreizējo fosilo izejvielu iegādes (vismaz daļēji) un samazināt oglekļa pēdas nospiedumu un apkārtējās vides piesārņojumu. Raugoties no ekonomikas viedokļa, industriālā simbioze – ir finanšu ekonomija un jaunu darba vietu radīšana, un tas viss patiesībā ir saistīts ar gudru atkritumu izmantošanu. Analizējot Eiropas pieredzi, ir redzams, ka nozīmīgu daļu no industriālās simbiozes tipiskajiem gadījumiem veido atkritumu reģenerācija, īpašu vērtību piedodot pārstrādes procesā radītajam siltumam un elektroenerģijai. Šodienas politiskās situācijas kontekstā, kad mums ir maksimāli jāveicina enerģētiskā neatkarība, atkritumu reģenerācija ir vēl viens ceļš, kā sasniegt šo mērķi. Tas, vai varam atļauties tik neracionālu resursu izmantošanu un apkārtējās vides degradāciju – drīzāk jau ir tikai filozofisks jautājums.

Tomēr no vārdiem ir jāpāriet pie darbiem, īpaši ņemot vērā gan ES Zaļā kursa stingrās prasības un īsos termiņus, kas mums doti, gan arī atteikšanos vai vismaz būtisku Krievijas gāzes patēriņa samazinājumu. Protams, ka tuvāko dažu gadu laikā mums neizdosies radīt plašu tehnoloģiju parka analogu, jo tas ir saistīts ar vispārēju industrializācijas atbalstu un Latvijas mērķiem, tomēr nākotnē noteikti vajadzētu tiekties uz līdzvērtīgu modeli.

Nesen izskanēja bēdīga prognoze, ka nākamajā sezonā apkure varētu maksāt 100-150 eiro par megavatstundu, kas nozīmē, ka janvārī vienistabas dzīvoklī maksa par apkuri vien sastādīs 250 eiro. Arī inflācija eirozonā pārspēj visus rekordus. Mūsu valstī šā gada martā, salīdzinot ar 2021. gada martu, cenas vidēji pieauga par 11,5%, bet salīdzinājumā ar 2015. gadu cenas ir pieaugušas par 22,7%. Pašlaik inflācija pietuvojas tai, kuru novērojām 2008. gada krīzes laikā.

Tas, ko varam darīt tuvākajā laikā, ir izvērtēt pieejamās tehnoloģijas atkritumu pārstrādei un to ekonomisko un sociālo efektu jau daudz plašākā kontekstā, kā arī veidot atkritumu reģenerējošas rūpnīcas ar daudz plašāku mērķi, ne tikai atkritumu pārstrādes, bet arī stiprināt mūsu enerģētisko neatkarību. Šodienas situācijā nepieciešams maksimāli efektīvi izmantot jebkuras izejvielas, kas mums ir pieejamas, – mēs vairs nevaram atļauties ierakt zemē to, kas var nodrošināt vietējos uzņēmumus un mūs ar resursiem preču, elektrības un siltuma ražošanā. Tāpēc ir pienācis laiks visnopietnāko uzmanību pievērst industriālās simbiozes un aprites ekonomikas principiem.

Autore ir CLEANTECH LATVIA izpilddirektore

[1] Cooperation for Industrial Symbiosis – Final Report

[2] Turpat.