Lielā māsa palīdzēs

Zemādas implanti ir nākotne, kas jau pienākusi, pārliecināts zviedru jaunuzņēmējs Hanness Šēblāds. Drīz tie aizstās valkājamas viedierīces un sniegs jaunu pētījumu lauku mediķiem

Saruna ar jaunuzņēmēju, kurš ieradies Rīgā uz konferenci TechChill, sākas pandēmijas laikam pavisam neierasti. Atbildot uz pirmo jautājumu, Hanness Šēblāds (Hannes Sjöblad) nedaudz pavelk uz leju džempera apkakli un aicina pieskarties savam atslēgas kaulam. «Es ticu, ka paša acīm redzētais nozīmē daudz vairāk nekā vārdi,» uzņēmējs nosaka.
Virs kaula ir neliels, gandrīz nemanāms izcilnītis. Pēc taustes tas atgādina rīsa graudu. Īpaši izturīga stikla kapsulā ievietots sensors mēra ķermeņa temperatūru. Tam tikai jāpietuvina viedtelefons, kurā lejupielādēta lietotne, kas «sapārota» ar implantu līdzīgi kā bezvadu austiņas. Hanness pieliek telefonu pie pleca, un ekrānā parādās skaitlis 37,2.
Lietotne šo informāciju ļauj vērtēt kontekstā ar iepriekšējo dienu un mēnešu mērījumiem, analizēt, vai temperatūra ir augstāka vai zemāka nekā konkrētajam cilvēkam ierasts. Nesen, pārslimojot omikronu, viņš tuvinājis telefonu plecam gaužām bieži, lai redzētu, kad pretdrudža zāles zaudē iedarbību un jāieņem jauna deva, stāsta Hanness.
Viņa vadītais uzņēmums DSruptive strādā pie tā, lai cilvēka ķermenī varētu ievadīt dažādus sensorus — skābekļa saturācijas mērītāju, kas darbojas ar gaismu, sirdsdarbības novērotāju ar mikrofonu un citus. Turklāt implantos var ievietot ne tikai veselībai noderīgas, bet arī sadzīvē izmantojamas tehnoloģijas. Hannesam pašam vēl viens implants ir rokā — starp rādītājpirkstu un īkšķi. Ar to var, piemēram, atslēgt viņa apmeklētās sporta zāles durvis. Kopumā uzņēmējam bijuši kādi seši implanti. Vairāki jau izņemti, atstājot pavisam nelielu baltu rētiņu. Procedūru viņš salīdzina ar palielākas skabargas izņemšanu.
Zviedrijā šī tehnoloģija gūst aizvien lielāku popularitāti, arī vairāki uzņēmumi izmantojuši iespēju saviem darbiniekiem čipkartes vietā nodrošināt implantus, ļaujot darba vietā iekļūt ar vienu rokas vēzienu. Galvenais tehnoloģijas izstrādātāju mērķis ir veselības aprūpes uzlabošana, uzsver Hanness. Viņi grib nodrošināt pēc iespējas plašākam cilvēku lokam salīdzinoši lētu iespēju sekot līdzi savai veselībai un parūpēties par to laikus. Taču implantus, protams, var izmantot arī biznesā. Ne tikai kā telpu atslēgu, bet arī maksājumu veikšanai vai veikalu lojalitātes karšu vietā.
Pagaidām plašākam cilvēku lokam pieejama tikai temperatūras mērījumiem piemērotā ierīce. Implantu bija iespējams saņemt arī TechChill konferences laikā. Kad Hanness savas runas laikā jautāja auditorijai, kurš tādu vēlētos, zālē rokas cēlās gausi, tomēr daži drosmīgie bija.
Nav, no kā baidīties, uzņēmējs iedrošina. Implantu ir gandrīz neiespējami saplēst. «Ja man ar āmuru iesistu tieši pa atslēgas kaulu, iespējams, tas saplīstu, bet nesašķīstu, turklāt tādā gadījumā šī nebūtu lielākā no manām problēmām,» viņš smaidot saka. Visticamāk, salūztu ne vien stikla kapsuliņa, bet arī kauls.
«Protams, lielākās raizes ir par to, vai šo ierīci var izmantot, lai mani jebkādā veidā izsekotu,» saka Hanness. Taču arī uz šo jautājumu īsā atbilde ir — nē. Tehnoloģija ir pasīva — tajā nav iebūvēta enerģijas avota, tāpēc implants nevar pats izsūtīt informāciju. «Tu nevari pielikt savu telefonu pie mana pleca un ieraudzīt temperatūru.» Taču piekļuvi datiem var piešķirt, piemēram, savam ārstam.
Viņš dzirdējis arī populāros mītus par to, ka šādi mikročipi tiek ievadīti vakcinācijas laikā un sniedz brīvu piekļuvi un kontroli pār cilvēka atrašanās vietu un citiem datiem. «Jā, Bils Geitss tāpēc atbalsta vakcinācijas programmu Āfrikā un cilvēki kopā ar vakcīnu saņem arī operētājsistēmu Windows,» Hanness smejas. Labākas atbildes kā smiekli tādiem mītiem nemaz nevar būt, viņš saka. Jo tie gluži vienkārši nav patiesi. Tehnoloģija tā nestrādā. Turklāt neviens čipus neievieto cilvēkos slepeni. «Es arī būšu pirmais, kas būs pret implantiem piespiedu kārtā,» uzņēmējs pārliecinoši saka. Integrēt sensorus savā dzīvē, lai uzlabotu tās kvalitāti, jābūt katra paša brīvai izvēlei.
Šobrīd iespējams pieteikties DSruptive implantu izmēģinājuma programmā un saņemt to pa pastu. Pats sev gan to nevarēs ievietot — uzņēmums nosūta kaspsulu un ievietošanai nepieciešamo aprīkojumu uz kādu tuvumā esošu medicīnas iestādi vai tetovēšanas salonu, jo implanta ievadīšana ir līdzīga pīrsinga procesam. Klīniskā pētījuma dalībnieki skalā no viens līdz desmit ievietošanas sāpes novērtējuši ar 2,3. «Jā, tas nedaudz sāp, bet tikai uz dažām sekundēm.» Vēl dažas dienas ir neliela brūcīte, toties ierīce var palikt ķermenī un būt noderīga pat gadu desmitiem ilgi.
Kad implants ievietots ķermenī, nav iespējams nomainīt tā funkciju. «Var mainīt software, bet ne hardware,» uzņēmējs paskaidro. Temperatūras mērītājam būtu nepieciešams papildu sensors, lai noteiktu arī skābekļa saturāciju asinīs. Taču var mainīt programmatūru, kas datus apstrādā un analizē. Piemēram, ķermeņa temperatūras mērījumus varētu izmantot arī menstruālā cikla un auglības analizēšanai. Īpaši svarīgi tas ir jaunattīstības valstīs, kur nereti nav vienkārši un lēti pieejamas kontracepcijas, bet precīzi mērījumi varētu palielināt konkrētās metodes efektivitāti.
Bet ko darīt, ja nav viedtālruņa, ko pievienot implantam? Vai šiem cilvēkiem nebūs noderīgs arī implants? Pirmkārt, viedtālruņu lietotāju skaits pasaulē strauji pieaug, tas pārsniedzis jau piecus miljardus, saka Hanness. «Nav vajadzīgs iPhone, derēs arī pavisam vienkāršs viedtālrunis,» viņš paskaidro. Otrkārt, rādījumiem varētu piekļūt ārsts.
«Kāpēc vispār kaut kas būtu visu laiku jāmēra veselam cilvēkam?» Hanness min bieži dzirdētu jautājumu, ko saņem arī dažādu viedierīču izstrādātāji. Viens no ambiciozākajiem veselības tehnoloģiju jeb health-
tech jaunuzņēmēju mērķiem ir radīt ierīces, kas ļauj novērst saslimšanas, nevis tikai palīdzēt to ārstēšanā.
Regulāri novērojot ķermeņa temperatūru, cukura un skābekļa līmeni asinīs, sirdsdarbību un citus rādītājus, iespējams paredzēt veselības sarežģījumus, kamēr tie vēl ir novēršami, piemēram, ar izmaiņām ēdienkartē vai dzīvesveidā, nevis jau pieprasa medikamentozu ārstēšanu.
Turklāt tas atvieglotu arī veselības aprūpes sniedzēju ikdienu, jo ļautu precīzus mērījumus, ko lietotājs iegūst, nosūtīt ārstam attālināti. Pandēmija pierādīja, ka daudzos gadījumos šāda iespēja var izrādīties izšķiroša kvalitatīvas palīdzības saņemšanai. Visbeidzot, lielāks un precīzāks datu apjoms radītu katram konkrētajam pacientam piemērotu, nevis vispārinātos pētījumos balstītu ārstēšanu.
Savukārt implantu lielākā priekšrocība salīdzinājumā ar dažādām viedierīcēm, kas arī veic mērījumus, ir lētums, vairākkārt uzsver jaunuzņēmējs. Ja sensori kļūtu plaši pieejami, tie maksātu tikai dažus desmitus, nevis simtus eiro. Turklāt tie ir vieglāk uzturami — tos nevar pazaudēt vai aizmirst uzlādēt.
Hanness implantus salīdzina ar «lielo māsu» pretstatā orveliskajam «lielajam brālim». Jā, tehnoloģija ir nemitīgi klātesoša un tās radītais datu apjoms aizvien pieaug. Tomēr mērķis, ar kādu šie dati tiek vākti, ir nevis kontrolēt, bet palīdzēt. «Kā medmāsa,» saka Hanness. Viņa par tevi zina ārkārtīgi intīmas detaļas, tomēr savas zināšanas izmanto tavā labā.