Nacionālā teātra izrāde Komūna — kopā dzīvošanas prieks un sāpes
Interesanti, vai ne? Izrāde, kas ir par komūnu — absolūtu cilvēku kopību —, liek uzdot jautājumus par vientulību, izolētību. Kā cilvēkam ir dabiski dzīvot? Ko prasa mūsu daba, un vai to var mainīt?
Izrāde Komūna, ko Nacionālā teātra Lielajā zālē iestudējis Valters Sīlis, ir slavenā dāņu kinorežisora Tomasa Vinterberga un Mogensa Rukova luga. Jāuzsver, ka luga, jo Vinterbergs vēlāk uzņēma arī tāda paša nosaukuma filmu, kuras scenārijā iepriekš iezīmētās sižeta līnijas ir ieguvušas pavisam citus uzsvarus. Lugas stāsts ir pat klišejisks, bet labi uztverams arī sabiedrībā, kurā (atšķirībā no Dānijas) nav tradīcijas dzīvot komūnās. Ēriks un Anna manto māju, kurā Ēriks bērnībā ir juties nelaimīgs.
Vārds pa vārdam, un sacelšanās pret vecākiem noved pie idejas, kas šķiet pilna pretošanās — pārvērst buržuāziskās ģimenes cietoksni komūnā, kurā kopā dzīvo brīvi un laimīgi cilvēki. Pievienojas daži domubiedri, un kolektīvā kopdzīve uz brīdi šķiet kā paradīze. Līdz nāk zibens no skaidrām debesīm — Ēriks iemīlas savā studentē Emmā un atved viņu uz kopējo māju…
Scenogrāfe Ieva Kauliņa komūnas dzīvesveidu uz Nacionālā teātra skatuves ir iemiesojusi kā lielu halli, no kuras uz visām pusēm aizstiepjas durvju labirints — istabas, kurās norisinās varoņu privātā dzīve, ko skatītājam nerāda. Viss, ko mēs redzam, ir publisks, un tajā ir daudz jaukuma — svētki, kopējas ēdienreizes, mazliet komisku sadzīves rūpju, spontāni uzdzirkstījošas muzikālas pauzes…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.