Dailes teātra izrāde Rotkho pārsteidz ar multikulturālismu un vērienu
Ikvienu labu iestudējumu var skatīties dažādi. Mana izvēle šoreiz ir rakstīt par intelektuālo vai sajūtām tverto izrādi. Vai ir kāda atšķirība? Jā, jo Dailes teātra šīs sezonas flagmaņa Rotkho režisors Lukašs Tvarkovskis ir polis un ar visai atšķirīgu teātra pieredzi nekā Latvijas skatītājam. Daudz ko, kas, pieņemu, Tvarkovskim ir pašsaprotams un sen apnicis, Dailes apmeklētājs redzēs pirmo reizi. Izrādē tam ir jēga, jo Rotkho ir darbs par mākslas būtību. Un jautājums, vai ir nozīme, ka kaut kas nav oriģināls, ja tas uz tevi atstāj iespaidu, tiek uzdots konceptuāli. Bet iespaidu izrāde atstāj, tāpēc — kāda starpība, zināt, ko skatāties, vai ne? Tur nu es Tvarkovskim piekrītu par visiem simt: māksla ir (vai vismaz tai vajadzētu būt) pieredze.
Šīs pārdomas Ankas Herbutas dramatiskajā materiālā, kas tapa iestudējuma laikā, tiek risinātas, izmantojot konkrētu piemēru. Pirms padsmit gadiem Ņujorkas mākslas tirgu satricināja skandāls — izrādījās, ka prestižas mākslas galerijas vadītāja Anna Frīdmena ilgstoši ir pārdevusi saviem turīgajiem klientiem viltotas gleznas. Rotkho ir stāsts par skaļāko no tām — Rotko darbu bez nosaukuma, kuru apkrāptais kolekcionārs iegādājas par miljoniem astoņiem (ar astīti). Izrādes pamatā ir jautājums par spēju pierādīt mākslas darba izcelsmi, leģitimizēt to.
Tāpēc man šķiet visai ironiski (un jauki), ka iestudējuma veidotāji paši nav norādījuši daudzus savu ietekmju avotus, tajā skaitā dokumentālo filmu Made You Look, ko straumē Netflix un kas lieliski atklāj visai sarežģītās mākslas krāpniecības shēmu aizkulises. Lai gan — ko pārmest Herbutai vai Tvarkovskim? Vai ievērojāt, ka izrādes nosaukumā liktais Rotko uzvārds rakstīts kļūdaini, raisot alūzijas ar luksusa zīmolu viltojumiem?
Tas, ka teksta pamatā ir dokumentāls stāsts, manuprāt, ir jāzina, lai pilnībā spētu novērtēt dažādas pērles, ko iestudējumā redzēsit. Piemēram, to, ka cilvēki aiz aizkustinājuma raudāja Rotko gleznas priekšā, atzīstot to par unikālu un īpašu, bet vēlāk vairs neuzskatīja to pašu darbu par skaistu. Tā nav izdoma, tā ir dzīve. Un tas, protams, ļauj uzdot āķīgus, iespējams, reizēm ne pārāk komfortablus jautājumus, par to, kā mēs uztveram mākslu. Ko īstenībā no tās gribam, spējam paņemt?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.