Krišjānis Zeļģis. Pieaugušie. Valters Dakša, 2021.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Pirmais iespaids par patīkama formāta brošēto izdevumu, kura priekšējā vāka noformējumā izmantota 20. gadsimta 80. gadu izskaņas pirmsskolas audzēkņu grupas kopbilde, — uzkrītoši tiešā līdzība ar Kārļa Vērdiņa dzejas krājumu Pieaugušie (2015). Tikai uz Vērdiņa krājuma vāka redzama mazliet pieaugušāku bērnu — sākumskolas klases — kopbilde. Un tā arī domāts, jo grāmata pieteikta kā konceptuālā dzeja, kam pamatā ir minētais Vērdiņa krājums ar identisku nosaukumu. Arī dizainu abiem krājumiem veidojusi Zane Ernštreite.
Uz Zeļģa jaunāko grāmatu problemātiski attiecināt «emocionālā iedarbīguma» kategorijas vai analizēt dzejas «es» pārdzīvojumu būtību: Zeļģis apspēlē, dekonstruē, pārrada, tulko, parodē, veido parafrāzes. Īsta intertekstualitātes meistardarbnīca. Daži teksti ir tīri konstruktīvas spēles: «pupiņvalodā» būvēts teksts par kādu aizmirstu diletantes gleznu (14); viena vienīga frāze «Tā nekad vairs nedari» dažādās variācijās (17); šķietami nesaistītu vārdu apkopojums ar uzsvērumu pie teksta nosaukuma: «šis arī ir dzejolis» (18); dzejolis 2008, kurā dzejas «es» jeb autors pats uzsver: «nevaru Jums piekrist, ka kopu veido nejauši savirknēti vārdi!» (44), veltījums Mārim Melgalvam ar kodam līdzīgām vienmuļām ciparu virknēm no 1 un 0 (31) u. c.
