Esam Eiropas dižkoku lielvalsts. Kādu atbildību tas uzliek?

Raksta autors pie Aģes dižozola. Foto: Aivars Liepiņš
Ivars Šmits

Mums ir ļoti paveicies, dzīvojot Latvijā, jo esam dižkoku lielvalsts. Pērn pie mums bija apzināti vismaz 16 000 dižkoku, bet faktiskie skaitļi, visticamāk, ir vēl lielāki.  Šogad, pateicoties Eiropas gada koka konkursam, kurā pirmo reizi startē arī dižkoks no Latvijas – Aģes dižozols, mums ir iespēja savu stāstu pavēstīt arī vecajam kontinentam. Vienlaikus rūpes par dižkokiem uzliek atbildību, apzinoties koku vērtību un to apdraudējuma riskus klimatisko pārmaiņu ēnā.

Eiropas gada koka konkurss norisinās 12 gadus, un šis ir pirmais gads, kad tajā tiks pārstāvēta arī Latvija. Eiropas līmeņa konkursā startēju ar Aģes dižozolu un atbrīvošanas stāstu. Eiropas Gada koka nolūks ir izcelt koku nozīmi kultūras un vēstures mantojumā, kas ir pelnījuši uzmanību un rūpes. Atšķirībā no citiem konkursiem, Eiropas Gada koks neizceļ skaistumu, izmēru vai vecumu, bet gan koka stāstu un tā saikni ar cilvēku. Šis ir notikums ar pievienoto vērtību.

Latvija ir Eiropas dižkoku lielvalsts. Tas nav populistisks paziņojums, bet gan pierādāms fakts. Ņemot vērā dižkoku blīvumu attiecībā pret valsts teritoriālo izmēru, koku bagātības ziņā esam otrie aiz Lielbritānijas.

Aiz mums seko Zviedrija un Vācija. Varu apgalvot, ka esam lielvalsts gan skaita, gan attieksmes ziņā pret kokiem, jo dižkoks kā vērtība latvietim ir iekodēts jau zemapziņā, tos uzturot un godājot četru vienkāršu apsvērumu dēļ.

Pirmkārt, dižkokam ir simboliska nozīme. Ja skatāmies uz ozolu, tas baltu un Ziemeļvalstu tautām izsenis ir kā pasaules modelis. Ozols savieno trīs pasaules – saknes nāk no zemes pasaules, tā simbolizē pagātni un mūsu senčus, tām seko stumbrs, kas ir viduspasaule, kurā dzīvojam mēs. Savukārt viduspasaule tiek savienota ar garīgo debesu pasauli, kurā iestiepjas ozola zari.

Otrkārt, dižkokam ir ļoti liela ainaviskā nozīme un mūsu pienākums ir to sargāt. Piemēram, nereti redzam, ka lauka vidū, ko jau sen apstrādā ar modernu tehniku, joprojām ir koki. Ne vienmēr tiem ir jābūt dižkokiem, bet tomēr – zemnieki tos saudzē un darbus veic kokiem apkārt.

Treškārt, dižkokam ir bioloģiskā vērtība un bioloģiskā daudzveidība. Nereti lielajos kokos ir dobumi, kuros dzīvo putni, vai tiem ir nolūzuši zari, kas ir dabiskā ceļā sākuši pūt un tajos dzīvo kukaiņi.

Noslēdzošais, ceturtais kritērijs, manuprāt, ir tāds, ka ir dižkoki ar sabiedrisko nozīmi. Tādi dižkoki ir tie, kuriem ir visas iespējas piedalīties Eiropas gada konkursā, jo viņi nes visai sabiedrībai svarīgu stāstu. Piemēram, Latgalē esmu redzējis, kur pie dižkoka ir piesists krusts ar Jēzu. Apkārt nav baznīcas un šī kristietības svētvieta ir iekārtota pie koka. Tāpat ir arī skumjie stāsti, piemēram, Zemgalē bija tāds “Draņķozols”, kur savā laikā tikušas dedzinātas raganas un velna kalpi.

Mana Aģes dižozola stāsts ir par to, ka šis ozols ir iedvesmojis apzināties, ka Latvija, ar otru lielāko dižkoku blīvumu, ir Eiropas dižkoku lielvalsts. Tas ir bijis aizsākums Spēkozolu pārgājienam un iedvesma stādīt trejdeviņu Spēkozolu birzi. Tagad Aģes dižozols ir iecienīts dižkoks Limbažu novadā. Līdz ar tautas atmodu, tas ir atvēries pasaulei, lai priecētu, izglītotu un iedvesmotu.

Koku par dižkoku var uzskatīt pēc diviem kritērijiem – apkārtmēra un augstuma. Izpildot kādu no šiem, gan pats koks, gan ap koku esošā teritorija kļūst par aizsargājamu. Dabā tas izskatās šādi – koka vainaga projekcija uz zemes, plus 10 metri ap vainaga projekciju, un šī teritorija ir aizsargājama. Tajā nedrīkst neko būvēt, nedrīkst atstāt būvgružus vai pamest nolietotu tehniku.

Dižkoks ir ķēniņš, kas prasa uzmanību un rūpes, līdz ar to svarīgi šo teritoriju ap koku uzturēt sakoptu, attīrot no krūmiem un saaugušiem kokiem – šo procesu sauc par “Dižkoku atbrīvošanu”. Tas ir ļoti svarīgs process koka ilgtspējā.

Piemēram, ja blakus dižkokam izaug gari koki, kas dižkoku noēno, rezultātā dižkokam sāk atmirt zari un tas sāk savu skaistumu zaudēt.

Saka, ka ozols 300 gadus briestot, 300 augot un 300 mirstot. Līdz ar to kārtīgs un jaudīgs ozols savus 900 gadus ir spējīgs dzīvot. Mans Eiropas konkursam pieteiktais Aģes dižozols varētu būt ap 250 gadu vecs, līdz ar to tam vēl viss  ir priekšā. Sava dižkoka apkārtmēru fiksēju jau 10 gadus, secinot, ka veselīgs ozols gadā pieaug par 4-6 centimetriem.

Koks ir dzīva radība, kam neiet secen arī globālās sasilšanas atstātās pēdas. Pēdējos piecus līdz desmit gadus novērota ozolu akūtā kalšana. Pie šīs slimības izpētes strādā Lielbritānijas un Latvijas zinātnieki un, visticamāk, tā skaidrojama ar temperatūras paaugstināšanos. Ja viena lieta, kas var kaitēt dižkokiem, ir slimības, tad otra ir neviens cits kā cilvēks. Dižkokiem tuvu nevajadzētu neko būvēt. Tāpat nepareizi ir rakt pie dižkoku saknēm, kā arī savu ietekmi atstāj nepareiza koku apzāģēšana. Papildus tam katrs no mums ar saviem lēmumiem un ikdienas darbībām var mazināt klimata pārmaiņu kaitīgo ietekmi, piemēram, šķirojot atkritumus vai pagarinot patērēto lietu un apģērbu ilgmūžību. Pie šī principa pieturos arī savā profesionālajā darbā.

Zaļāka dzīve nozīmē rūpes par kokiem arī pilsētvidē, kokiem dodot ainavisko pienesumu un bioloģisko daudzveidību, kā arī aizsardzību karstās dienās. Un vēl – koks jāuztver kā miera un izaugsmes simbols. Ja koku tā uzver, tad tā kļūst papildus motivācija koku stādīšanai.

 

Autors ir Lindstrom izpilddirektors, kustības Spēkozols dibinātājs

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu