Andreja Johansona Esejas — aizraujoši stāsti par rakstniekiem, parādībām un tēliem pasaules literatūrā
Rakstnieka un kultūrvēsturnieka Andreja Johansona (1922—1983) eseju krājums ir viena no pēdējā laika nozīmīgākajām grāmatām (vismaz man) divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šīs nudien ir aizraujošas «zīmes no cita laika», kā grāmatas pēcvārdā raksta tās redaktors Raimonds Ķirķis. Esejās sajūtamais «cits laiks» ir gan Andreja Johansona radošā darba intensīvākie gadi 20. gadsimta vidū, gan pirmskara laika Rīga, kad aizsākās viņa gaitas literatūrā, gan arī aizrautīgā interese par Latvijas un Baltijas vēsturi, cilvēkiem, norisēm pasaules literatūrā.
Otrkārt, apbrīnojama ir Johansona spēja uzmeklēt, iedziļināties un vispusīgi analizēt tik milzīgu faktoloģiskā materiāla kopumu, kas, esejas lasot, liek domāt par tādu kā aisberga neredzamo daļu — «zem» vai «aiz» katra no koncentrētajiem tekstiem ir nelielas, kādam specifiskam jautājumam vai spilgtai personai pakārtotas «bibliotēkas». Šajā eseju izdevumā ietilpušas vairākas šādas minibibliotēkas no Johansona interešu izplatījuma zvaigznājiem: no umurkumura rašanās Rīgā un Rīgas jūrmalas kā atpūtas vietas tapšanas līdz melu lielkungam baronam Minhauzenam, Klīstošā holandieša motīviem pasaules literatūrā, Oskara Vailda dēla Vivjena liktenim un daudziem citiem.
