Ģerbonī vabole

Septiņus gadus darbojoties bioloģijas zinātnē, Daugavpils Universitātes jaunā zinātniece Anita Rukmane-Bārbale atklājusi 39 jaunas vaboļu sugas. Vienu no tām viņa nosaukusi sava glābēja, ārsta Roberta Stašinska vārdā

Anita Rukmane-Bārbale, septiņus gadus strādājot zinātnē, atklājusi 39 vaboļu sugas, visas no Filipīnu arhipelāga. Divas no tām ievāktas ekspedīciju laikā, divas jaunas sugas atrastas muzeju kolekcijās, pārējās — Daugavpils Universitātes vaboļu kolekcijā.
Foto no privātā arhīva

Kurš no mums pazīst tādus cilvēkus, kuru vārdā ir nosauktas jaunatklātas dzīvnieku vai augu sugas? Tāpēc anesteziologs un reanimatologs Roberts Stašinskis bija priecīgs, kad uzzināja, ka neliela, eleganta, melna vabole kopš 2021. gada pazīstama kā Pseudapocyrtus robertsstasinskisi.

Kā pagodinājums par Daugavpils Universitātes bioloģijas zinātņu pētnieces Anitas Rukmanes-Bārbales dzīvības izglābšanu. 26 gadus vecā doktorantūras studente Anita pašlaik gatavo savu promocijas darbu, zinātnisko darbību apvienojot ar rūpēm par decembrī dzimušo mazuli. Taču iepriekšējos gados, pētot citu zinātnieku no Filipīnām atvestās vaboļu kolekcijas, kā arī pati piedaloties trīs zinātniskās ekspedīcijās Filipīnās, Anita ir atklājusi 39 jaunas vaboļu sugas.

Daugavpils Universitātes pētnieki tik nopietni nodevušies Filipīnu vaboļu sugu izzināšanai, ka Mindanao Universitātes pētnieki braukuši uz Daugavpils Universitātes Koleopteroloģisko (vaboļu) pētījumu centru, lai pēc tā paraugu veidotu līdzīgu centru Mindanao, kas ir otrā lielākā sala Filipīnās.

Kā tas nākas, ka Daugavpils Universitātē ir bagātīgākas Filipīnu vaboļu sugu kolekcijas nekā Filipīnās?

Latvieši pēta Filipīnās

Vaboļu pētniecībai Anita pievērsās jau studiju otrajā gadā. «Mums bija prakse, ko vadīja [biologs, toreiz Daugavpils Universitātes rektors] Arvīds Barševskis. Viņš sāka rādīt nevis Latvijas vaboļu kolekcijas, bet iepazīstināja ar eksotisko vaboļu kolekcijām. Spīdīgas, ar metālisku krāsu, zilas un zaļas, visdažādākajās nokrāsās. Barševska kungs stāstīja, ka viņa vadītajā Filipīnu vaboļu pētniecības grupā ir viena brīva vieta. Ja kāds no mums pieteiksies, esot iespējas arī atklāt jaunas sugas. Tas mani ieinteresēja, un es pieteicos,» stāsta Anita.

Pusgadu viņa braukusi uz Koleopteroloģisko pētījumu centru kā brīvprātīgā, līdz viņai piedāvāja tajā strādāt. Jau no 3. kursa Anita strādā zinātnē, vabolēm ir veltīts viņas bakalaura, maģistra darbs, par tām pašām Filipīnu vaboļu sugām viņa raksa arī promocijas darbu.

Savu darbavietu — Koleopteroloģijas pētījumu centru, kas atrodas 30 kilometrus no Daugavpils, Skrudalienas pagastā — Anita ar vārdiem vizualizē detalizēti. Pirmajā stāvā tiekot glabātas vaboļu kolekcijas, otrajā esot labi aprīkotas laboratorijas, arī Baltijas valstīs vienīgais mikroskops vaboļu pētniecībai. «Tur Latvijas pētnieki nodarbojas ar dzintara skenēšanu. Viņi pēta vaboles, kas ir dzintarā,» stāsta Anita. Muižas ēkā izvietotā centra trešajā stāvā esot guļamvietas studentiem un pētniekiem, muižas ēku kompleksā esot arī Meža māja, kur glabājas botāniķu kolekcijas.

Visi Anitas pētījumi veltīti Filipīnu vabolēm. Pirmkārt, tāpēc, ka pētījumu centrā glabājas vaboļu pētnieku savāktas, bet zinātniski neaprakstītas kolekcijas. Otrkārt, Daugavpils Universitātei izveidojusies cieša sadarbība ar Mindanao Universitāti. Profesors Barševskis skaidro, ka sadarbība sākusies pirms gadiem desmit, kad viņam piezvanījusi toreizējā bioloģijas studente Analina Kabrasa (Analyn Cabras) no Filipīnām, lai aprunātos par Barševska zinātniskajiem rakstiem — jau toreiz latvieši par Filipīnu vabolēm zināja vairāk nekā filipīnieši.

10 gadu laikā Kabrasa kļuvusi par vienu no ievērojamākajām savas valsts vaboļu pētniecēm, kuras foto ir bijis uz žurnāla National Geographic vāka. 2018. gadā viņa kopā ar kolēģiem no savas valsts un Daugavpils Universitātes izveidojusi Filipīnu salu koleopteroloģisko tīklojumu, līdz ar to tagad gandrīz katrā Filipīnu salas augstskolā ir pa vaboļu pētniekam. Mindanao Universitātes prezidents Giljermo Toress (Guillermo Toress) braucis uz pētniecības centru Latvijā, lai pēc tā parauga izveidotu līdzīgu centru Mindanao Universitātē.

Pētāmā, pēc Barševska stāstītā, ir daudz, jo Filipīnas ir to 18 valstu sarakstā, kas veido 80% pasaules bioloģiskās daudzveidības. Bet no šīs bagātības izpētīti 45—50%, jo visa pārējā teritorija ir grūti sasniedzami džungļi un vulkānu nogāzes. «Lielāko problēmu rada fakts, ka džungļus izcērt un daudzas sugas aiziet bojā, zinātniski neaprakstītas,» saka Barševskis.

Anita kopš 2018. gada ir piedalījusies trīs zinātniskās ekspedīcijās Filipīnās, kurās atklājusi divas jaunas vaboļu sugas: Pachyrhynchus cabrasae, Pachyrhynchus miltoni.

Zirnekļi spīdīgām acīm

«Pirmais brauciens bija kaut kas eksotisks,» ar sajūsmu atceras Anita. Viņa gan piemin, ka bija nobijusies, jo filipīniešu kolēģi apstiprināja, ka ekspedīcijas vietā dzīvo gan indīgas čūskas, arī karaļkobra, viena no indīgākajām kobru dzimtas čūskām, gan milzu zirnekļi, kuru vidū ir arī indīgie.

«Pirmie soļi bija nedroši, bet, atrodoties dabā, sapratu, ka visas indīgās čūskas un zirnekļi no manis baidās vairāk nekā es no viņiem,» atceras Anita. Turklāt džungļi cilvēku saimnieciskās darbības dēļ esot tā degradējušies, ka nav vairs ne milzu zāles, ne koku simt metru augstumā. «Vairāk ir krūmu brikšņi un taciņas, pa kurām var pastaigāties. Paņem entomoloģisko tīkliņu un ej vākt vaboles,» stāsta Anita.

Pirmajās dienās zinātnieki ņēmuši pētniecībai pilnīgi visas vaboles, ko savākuši, lai varētu uzrakstīt zinātnisko rakstu par vaboļu sugām, kas dzīvo noteiktā teritorijā. Bet vēlāk ekspedīcijās meklētas jau retākas sugas, un tādu esot pietiekami daudz.

Filipīnās ir ap 7640 salām, un katrā no tām dzīvo citādas vaboļu sugas. Anita savām acīm pārliecinājās, ka lielākās no tām ir 13—15 centimetrus lielas, mobilā telefona izmērā.

«Atceros, ka kādu vakaru sēdējām uz lieveņa un uz verandas gaismu lidoja vaboles. Un pēkšņi sāka lidot lielās, kuras ar tīkliņiem bija grūti noķert. Tad viens no kolēģiem nolēma izmantot volejbola paņēmienu gremdi, un ar to izdevās notriekt pie zemes vienu no milzu vabolēm. Katra bija beisbola bumbiņas izmērā, un, ja kāda ietriektos pierē, būtu bijis ļoti sāpīgi,» stāsta Anita.

Arī krāsu daudzveidība Filipīnu vaboļu sugām esot milzīga, turklāt tropos vaboles izmantojot dažādus aizsardzības mehānismus. Vienai sugai esot sarkani punktiņi, lai brīdinātu par indi tajos. Taču cita vaboļu suga izstrādājusi sev šādus sarkanus punktiņus, lai izskatītos pēc indīgajām sugas māsām. Interesanti bijis arī atklāt zarkukaiņu maskēšanās mākslu, kuri, pat būdami acu priekšā, neesot pamanāmi. Savukārt lielajiem zirnekļiem, kas naktī iziet medībās, tumsā spīdot acis.

Pēdējā Anitas ekspedīcija Filipīnās bijusi tieši pirms pandēmijas 2020. gada martā. Viņa atceras, ka vakarā ar kolēģiem braukusi ar taksometru no diskusijām Mindanao Universitātē. Viens no kolēģiem, kurš zina spāņu valodu, bet filipīniešu valodā daudzi vārdi ir līdzīgi spāņu vārdiem, sapratis pa radio stāstīto, ka pēc divām dienām Filipīnas slēgs robežas ar citām valstīm. Latvijas pētnieki nekavējoties nopirkuši aviobiļetes, lai jau nākamajā dienā izlidotu uz mājām. «Paspējām Filipīnas pamest pēdējā brīdī, dienu pirms robežu slēgšanas,» atceras Anita.

Šā gada ekspedīcija uz tālo valsti Anitai ģimenes pieauguma dēļ ies secen. Taču viņa par to nebēdā, jo pētnieciskais darbs turpināsies vēl ilgi.

«Anita ir patstāvīga, nopietna zinātniece. Viņas pētījumi jau tagad vairākkārt pārsniedz to, kas nepieciešams promocijas darbam, tāpēc nešaubos, ka viņai nebūs grūtību iegūt doktora grādu,» saka Barševskis, Anitas zinātniskās darbības vadītājs.

Par saindēšanos

Par to, kāpēc Anita pagājušajā gadā Koleopteroloģisko pētījumu centra kolekcijā identificētu nelielu, 15 milimetrus lielu, ieapaļu, melnu vaboli nosauca ārsta Roberta Stašinska vārdā, jaunā zinātniece stāsta negribīgi. Nepatīkamas atmiņas.

Vasarā Anitas ģimene pēc kopīgi ieturētas maltītes sajutusies tik nelāgi, ka visi devušies uz vienu no reģionālajām slimnīcām. Slimnīcā ģimene nomierināta, ka smagas saindēšanās pazīmes nav konstatētas, viņiem lūgts braukt mājās. «Tas bija mūsu lēmums — tomēr braukt uz Austrumu slimnīcu,» saka Anita, «jo sajūtas nebija labas. Traki bija. Austrumu slimnīcā ārsts mums pateica — ja mēs nebūtu atbraukuši uz universitātes slimnīcu un sākuši ārstēties, mūsu saindēšanās būtu beigusies letāli.»

Neko sīkāk Anita nevēlas stāstīt, taču joprojām jūtas pateicīga ārstam Stašinskim, kurš, lai gan bijis emocionāli atturīgs, atbildējis uz visiem jautājumiem. Neesot devis veltas cerības un ilūzijas, taču ārstēšanās procesā viss noticis tieši tā, kā ārsts bija teicis. «Vislielākā neziņa bija par to, kā saindēšanās ietekmēs grūtniecību. Bet Austrumu slimnīcā pārbaudīja arī augļa stāvokli. Nebija jautājumu, ko vēl varētu darīt, jo mazuļa veselības saglabāšanai tika darīts viss iespējamais. Mēs pārliecinājāmies, ka Latvijā medicīna ir augstā līmenī,» Anita jūtas pateicīga.

Austrumu slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas anesteziologs un reanimatologs Roberts Stašinskis, jautāts, vai smaga saindēšanās, kādu pārdzīvoja Anitas ģimene, ir viņa darba rutīna vai ārkārtas situācija, paskaidro, ka smaga saindēšanās ar alkoholu vai medikamentiem diemžēl ir ikdiena, bet saindēšanās ar sēnēm, kuras dēļ ārstēšanā jāpieaicina citi kolēģi, ir ārkārtas situācija.

Ārsts atklāj, ka saindējušies bija četri cilvēki, visiem veselības stāvoklis bijis kritisks. Vienam no ģimenes saindēšanās bijusi pat tik smaga, ka pieaicināti speciālisti aknu transplantācijas sagatavošanai. Bijis liels pārsteigums un prieks, ka visi izārstējušies tā, ka transplantācija nebija nepieciešama. «Tas ārstam sagādā vislielāko gandarījumu — pacienti sveiki un veseli,» stāsta mediķis. Ja kādreiz būs gana daudz brīvā laika, viņš noteikti mēģināšot izveidot dzimtas koku un dzimtas ģerboni. Citu dzimtu ģerboņos ir lauvas vai lāči, taču Stašinsku dzimtas ģerbonī būs melnā vabole.