Ilustratīvs foto: Evija Trifanova, LETA
Oksfordas koledžas kapela maijā. Es gatavojos piedalīties slavenās Kristus baznīcas skaistajā vakara dziedājumā (evensong). Mani pavadīja neliela studentu grupa. Diemžēl mani biedri bija pārāk noguruši, lai izbaudītu pasākumu, un diezgan drīz aizmiga. Godīgi sakot, es šo nelielo stāstu uzskatu par metaforu tam, kas arvien vairāk notiek ar mūsu jauno paaudzi.
Mēs cenšamies bērnus un jauniešus tik ļoti aizņemt, ka viņi palaiž garām iespēju izbaudīt apkārtējo realitāti. Rezultātā veidojas jauniešu paaudze, kas skrien pārāk ātri un izdeg biežāk nekā agrāk. Par to liecina arvien pieaugošās rūpes par garīgo veselību un garīgo labklājību pusaudžu vidū.
Kāpēc mēs prasām bērniem un pusaudžiem apgūt tik daudz disciplīnu, piedalīties tik daudzās aktivitātēs un būt labiem tik daudzās jomās? Šķiet, ka mēs vadāmies no pieņēmuma – jo vairāk viņi strādās un mācīsies, jo vairāk būs gatavi dzīvei. Vai šis pieņēmums ir pierādīts? Vai mums ir pietiekami daudz pierādījumu par saikni starp mācībām un darba slodzi agrīnā vecumā un gatavību dzīvei? Diemžēl nē. Mums nav nopietnu pierādījumu, ka šis pieņēmums ir pamatots. Patiesībā esmu redzējis tik daudz cilvēku, kas karjeras virsotnē, kad viņiem ir pieredze un zināšanas, lai sniegtu visnozīmīgāko ieguldījumu, vienkārši nespēj to izdarīt – viņi izdeg.
