Sniega galdnieki

Pekinas ziemas spēļu snovborda trases izmēģināšana pagājušajā gadā. Foto no uzņēmuma arhīva
Ilze Šķietniece, speciāli Ir

Latvieši jau otro reizi būvē olimpisko snovborda trasi

Norunāt interviju ar SIA We Build Parks īpašnieku Jāni Jansonu nav grūti, lai gan viņš atrodas Ķīnā. Kad sazvanāmies Zoom, Latvijā pulkstenis rāda 13.30, bet Pekinā ir jau pusastoņi vakarā. Jānim nule beigusies darbdiena, un 40 minūšu sarunas beigās viņa balsī jau jūtams nogurums. Būvēt ziemas olimpisko spēļu trases Slopestyle un BigAir disciplīnās piecu latviešu komanda devās janvāra sākumā un strādā bez brīvdienām. Slopestyle ir disciplīna, kurā sportisti veic trikus un lēcienus, kā arī demonstrē radošākās nobrauciena trajektorijas slīpā trasē ar vairākiem unikāliem elementiem un tramplīniem. Savukārt BigAir tiek veikts nobrauciens no daudzstāvu mājas augstuma platformas, galā veicot lēcienu, kura laikā gaisā tiek izpildīti sarežģīti triki ar lielu amplitūdu.

Savu uzdevumu latvieši veic kopā ar vēl septiņiem puišiem no vācu uzņēmuma Schneestern. Tas ir sniega parku pasaules industrijas līderis un We Build Parks sadarbības partneris desmit gadu garumā. Latvieši strādā kā apakšuzņēmēji un vairāk nodarbojas ar praktiskajiem darbiem, bet vācieši risina birokrātiskos jautājumus. Administratīvais darbs, lai nokļūtu Pekinā, ilga pāris gadus.

«Kaut arī šīs mums ir otrās olimpiskās spēles, sajūta ir sirreāla,» atzīst Jānis. We Build Parks komanda kopā ar vāciešiem būvēja snovborda trases sacensībām Slopestyle un BigAir disciplīnās arī 2018. gada Phjončhanas olimpiskajām spēlēm. Toreiz gan vēl nebija pandēmijas un epidemioloģisko ierobežojumu. Tagad sadzīves apstākļi krasi atšķiras. 

Jānis stāsta, ka Covid-19 testus vajadzēja sākt veikt ik dienu jau mēnesi pirms došanās uz Ķīnu. Visu laiku bija jābūt ļoti uzmanīgam, lai nesaslimtu un sapnis nebeigtos vēl neizsapņots. Tas, tāpat kā nosacījumi pirms izlidošanas, radīja papildu stresu. Divu nedēļu garumā katru dienu speciālā lietotnē vajadzēja ievadīt ķermeņa temperatūras rādījumus un atzīmēt, ka nav būts kontaktā ar Covid-19 slimnieku. Lai iekļūtu Ķīnā, bez vīzas bija jāiesniedz arī divi Covid-19 testi, ko viesnīcā un pie lidostas Frankfurtē veica speciāli algots mediķis. Vajadzēja aizpildīt vēl virkni dokumentu.  

Pirmās pāris nedēļas, kamēr notika trašu būvniecības darbi, visas tehnisko speciālistu komandas Pekinā dzīvoja savos burbuļos. No viesnīcas uz objektu un vēlāk atpakaļ visus vadāja autobusos. 

Katru vakaru apkalpojošais personāls veica dezinfekcijas pasākumus. Divu dažādu burbuļu pārstāvji nedrīkstēja tuvoties cits citam tuvāk par diviem metriem. Sejas aizsargmaskas lika nēsāt visu laiku, pat kalnā un traktorā. Daudzviet izvietoti policijas kontrolposteņi. «Rīkotāji ļoti rūpējas par to, lai spēles «nenoraujas». To var arī saprast, tāpēc visi noteikumus pieņem un respektē,» novērojis Jānis. Šādai kārtībai ir arī pozitīvā puse — komforts nodrošināts augstā līmenī, un nav jādomā ne par ko citu, izņemot tiešos darba pienākumus. Jautāts, vai šādi apstākļi nerada cietuma sajūtu, viņš pasmaida: «Mēs to uztveram kā interesantu dzīves pieredzi. Ne katram ir šāda iespēja.»

Lielais Ķīnas mūris

Atšķirībā no tradicionālajiem ziemas sporta veidiem snovborda frīstaila trasēm ir tikai daži strikti kritēriji — augstums, garums un sekciju skaits. Tas būvniekiem ļauj būt radošiem. «Hokeja laukumā vai biatlona trasē nekādas radikālas atkāpes no normas nevar būt, bet mēs varam ieviest pilnīgi jauna veida tramplīnus,» stāsta Jānis un prognozē, ka šī iemesla dēļ «mūsējā varētu būt skatāmākā disciplīna». 

We Build Parks komanda — Jānis Jansons kopā ar kolēģiem Jāni Daļecki, Matiasu Abzalonu, Jāni Martinsonu un Armandu Zariņu — Pekinā uzturēsies līdz pat 19. februārim. Viņiem uzdots trases ne tikai uzbūvēt, bet arī uzturēt — sagatavot olimpiešu treniņiem, veikt izmaiņas atbilstoši izlašu ieteikumiem, sadarboties ar televīzijas pārraižu veidotājiem, risinot tehniskos jautājumus, un rūpēties par sniegotajām virsmām sacensību laikā. Uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm komanda dosies uz Gruziju, kur tiks būvēta trase pasaules kausa sacensībām Slopestyle disciplīnā.

Olimpiskās trases būvniecībā izmanto mākslīgo sniegu, ko organizatori bija sagatavojuši un atbilstoši vajadzībām izvietojuši jau pirms speciālistu ierašanās. Vietā, kur plānots tornis, baltā masa sasniedza pat 10 metru biezumu. «Priekšdarbi ir veikti ļoti augstā līmenī,» vērtē Jānis. «Mums nav jātērē laiks, lai pārbīdītu sniegu no punkta A uz punktu B, un tas ļauj vairāk nodarboties ar tādiem kā sniega galdniecības darbiem.» Latvieši strādā gan ar rokām, izmantojot īpašas sniega lāpstas, gan ar tehniku — galvenokārt ekskavatoriem un sniega traktoriem. 

Kaut arī gaisa temperatūra svārstās no mīnus 10 līdz 20 grādiem, Secret Garden kūrortā, kur risināsies snovborda sacensības, tikpat kā nekad nesnieg. Katru dienu ir zilas debesis un pūš vējš. Labi paredzamie laikapstākļi latviešiem deva iespēju uzbūvēt grandiozu trasi. 

Tās vadmotīvs ir Lielais Ķīnas mūris. Trases abās malās vijas imitēta balta ķieģeļu siena. Jānis atklāj, ka dizainiskais elements dod arī praktisku labumu. Trīs metrus augstā siena pasargā sportistus no vēja. Būvdarbiem tika atvēlēts mēnesis laika — par nedēļu vairāk nekā Phjončhanas olimpiskajās spēlēs, jo projekts ir sarežģītāks. 

Aizraušanās un piedzīvojums

Ja kaut kas notiek vienreiz, tā var būt nejaušība. Ja tas pats atkārtojas otro reizi — tā jau ir likumsakarība. Jānis šim teicienam piekrīt. Lai iegūtu tiesības būvēt snovborda trases Phjončhanā, We Build Parks izveidoja vienotu komandu ar vāciešiem un startēja konkursā. Uzvarēja desmit pretendentu konkurencē. Ķīnas Olimpiskā komiteja piedāvāja līgumu slēgt uzreiz. Tā kā vairs nevajadzēja sevi pierādīt atkārtoti, laiku varēja veltīt projekta dizaina izstrādei un nianšu precizēšanai.

Jautāts par panākumu atslēgu, Jānis īsi izstāsta uzņēmuma vēsturi. Viss sākās dzimtajā Cēsu pusē — Žagarkalnā. 

Vēl būdami tīņi, abi ar Jāni Daļecki pieteicās par palīgiem, lai nopelnītu naudu pacēlāja biļetēm. Darīja visu, ko lika, — līdzināja sniegu, apkalpoja pacēlājus, iesaistījās snovborda sacensību organizēšanā. Palēnām izauga par labi algotiem instruktoriem, tomēr 2008. gada ekonomiskās krīzes ietekmē nolēma sākt savu biznesu — nodarboties ar sniega trašu būvniecību. «Sākumā mums samazināja darba stundas, pēc tam kalns dažas dienas bija ciet pavisam. Bet mēs bijām jauni un enerģijas pilni,» atceras Jānis. 

Savu piedāvājumu puiši izsūtīja citiem Latvijas slēpošanas kalniem. Pieteicās septiņi klienti. Nākamajā gadā jau startēja Baltijas tirgū, bet pēc tam Eiropā. Mērķis bija tikt uz Alpiem. Tas arī izdevās. 2010. gadā Schneestern realizēja lielu projektu, kam meklēja palīgus ar pieredzi. Latvieši viņiem patika, un sākās veiksmīga sadarbība.

«Mēs esam labi savā nišā, jo darbs vienlaikus ir mūsu kaislība. Pieredze, ko uzkrājām, nodarbojoties ar savu hobiju, kļuvusi par mūsu vērtību un pašlaik ir ļoti pieprasīta,» stāsta Jānis. Šo gadu laikā snovbords no ekstrēmā sporta kļuvis par plaši pieejamu aktivitāti. Atbilstošas trases tiek būvētas daudzos slēpošanas kūrortos. 

Sprādziena efekts

Meklējot jaunus izaicinājumus, uzņēmēji nolēma vērsties plašumā. Tagad kompānija projektē un būvē arī veikparkus, veloparkus, velotrases, skeitparkus un citus piedzīvojumu parkus. Dažādie virzieni dod iespēju komandai strādāt visu gadu, nevis sezonāli, un veiksmīgi turpināt virzību uz priekšu. 

Aktuālākā tendence ir asfalta velotrases jeb pump-tracks, ko var izmantot skrituļotāji, skeitbordisti, skrejriteņu un visdažādāko veidu velosipēdu braucēji. Pērn Latvijā tādu tapis vairāk nekā visā Skandināvijā kopā, lai gan tās ir riteņbraukšanas lielvalstis ar simtiem veloklubu. 

Vēl pirms pieciem gadiem, ierakstot Google meklētājā vārdu savienojumu «veloparks», nevarēja atrast neko. Jānim likās — interesanti, ka neliels skaits skeitbordistu spēj panākt, ka pilsētā ir skeitparks, bet riteņbraucējiem paredzētā infrastruktūra ļauj braukt tikai uz priekšu un atpakaļ pa asfalta celiņu vai mežu. Bet viņu taču ir daudz vairāk! Kaut kas bija jāmaina. Internetā uzgāja pump-track projektu un nolēma pamēģināt. Respektējot asfalta velotrašu izgudrotāju — Šveices kompānijas Velosolutions — intelektuālo devumu, tika noslēgts franšīzes līgums Baltijā un Skandināvijā. 

Ideja radīja sprādziena efektu. Divu gadu laikā realizēto projektu skaits Latvijā jau sniedzas divos desmitos. Trases atrodas Rīgā, Cēsīs, Grobiņā, Olainē, Mārupē un citur. Daudzas no tām būvē par Eiropas Savienības finansējumu, ko piesaista pašvaldības. Paši fondu naudu nav piesaistījuši, bet ir sapnis par vienotu biroja un ražošanas ēku, kam blakus atrastos paraugpiedāvājums — velo un veikparks. 

«Pilsētā reti ienāk kaut kas radikāli jauns. Parasti ir skola, baznīca, veikals, bet nu šādas velotrases prasa pat mazas pilsētiņas un ciemi,» stāsta Jānis. Tā ir iespēja jauniešiem piedāvāt jēgpilnu brīvā laika pavadīšanas iespēju, alternatīvu klaiņošanai pa ielām vai sēdēšanai pie viedierīču ekrāniem. Un viņi to labprāt izmanto. Rīgas Centra sporta kvartāla veloparks katru dienu čum un mudž. Arī mazpilsētās skeiteri, skūteristi un BMX braucēji vasarā trasē pavada neskaitāmas stundas. 

Lai gan to var pieskaitīt pie ekstrēmajiem vaļaspriekiem, vide ir draudzīga un droša. Netraucē pat tas, ka nav striktu noteikumu un pieaugušo, kas tos diktē. Jaunieši organizējas paši: ja viens brauc, nākamais pagaida, lielie «piesedz» mazos, ja kāds iemaldījies ne tur, kur vajag, palīdz, ja kāds nokrīt. «Ir prieks skatīties, ka zona ar minimāliem noteikumiem patiesībā ļoti labi var funkcionēt,» saka Jānis. Kādā brīdī visi grib būt mazliet dumpinieki un darboties bez treneriem. «Man liekas, ka tas arī ir tas, kas pievelk jauniešus.» Pēdējos gados velobraukšana ir tuvākais virziens arī pašam. 

Labākos dzīve piespēlē

Paplašinot tirgu, kompānijai We Build Parks izveidoti trīs meitasuzņēmumi — Somijā, Zviedrijā un Lietuvā. Lai tie darbotos sekmīgi, katram piesaistīts vietējais sadarbības partneris. Kopumā uzņēmumi aktīvi strādā septiņās valstīs. Runājot par iespaidīgākajiem projektiem, Jānis min pērn aptuveni piecu mēnešu laikā tapušo Harstad Bike Park veloparku Norvēģijā. 

Piecu gadu laikā komanda izaugusi līdz pussimtam cilvēku. Aptuveni 15 strādā Rīgas birojā jeb, kā Jānis saka, zināšanu centrā. Tur notiek administratīvais darbs, projektēšana, tāmēšana objektiem Baltijā, Skandināvijā un citur pasaulē. Ražošanas cehā, kur izgatavo sniega parku, velotrašu, veikborda un skeitparku konstrukcijas, darbojas septiņi cilvēki. Noslēgtais franšīzes līgums ar Velosolutions ļauj ar galvenās kompānijas starpniecību konstrukcijas eksportēt uz 30 pasaules valstīm, tajā skaitā Franciju, Itāliju, Šveici, Beļģiju. Pārējie darbinieki veido būvniecības komandu. Tie pārsvarā ir speciālisti, kas augstākajā līmenī apguvuši parku veidošanu un būvniecību. Gatavi strādāt gan ar rokām, gan dažādu veidu tehniku. 

Pretēji daudzu uzņēmumu grūtībām atrast labus darbiniekus We Build Parks tas izdodas. Atlasē svarīgs ir stāsts, motivācija, kādēļ cilvēks grib strādāt tieši šajā kompānijā. Būs īstais vai ne, tālāk iespējams secināt jau pirmajā kopēja darba pusstundā. Labākos parasti dzīve pati piespēlē. «Ja jaunieši vēlas just jēgpilnu rezultātu savam darbam modernajos sporta veidos, tad izvēle nav liela. Tādu kompāniju kā mūsējā ir ļoti maz,» Jānis stāsta, ka Latvijā konkurenci veido tikai viens uzņēmums — SIA City Playgrounds. «Mēs varam nodrošināt to, ka darbs pie mums nav vienveidīgs. Meistaram darbnīcā nekad nebūs katru dienu jāmetina viena un tā pati detaļa. Un darba izbrauciens uz Norvēģiju vasarā vai Austriju ziemā nereti kļūst par lielāko piedzīvojumu.» 

Karma ir tīra

Desmit gadu pastāvēšanas laikā SIA We Build Parks gadu no gada apgrozījums tikai audzis. 2021. gadā tas provizoriski sasniedza jau aptuveni divus miljonus eiro, bet visiem grupas uzņēmumiem kopā tas bija aptuveni trīs miljoni eiro, informē Finanšu nodaļa. Lursoft datubāze gan rāda, ka pretēji apgrozījumam uzņēmuma peļņa dažos gados gan sarukusi. Jānis skaidro, ka peļņas palielināšana nekad nav bijusi pašmērķis. Svarīgāk vienmēr šķitis krāt pieredzi un stiprināt komandu, kā arī iekarot Skandināvijas tirgu. «Katru nopelnīto eiro mēs esam ieguldījuši pieredzē un izaugsmē, attīstībā un jaunos produktos,» skaidro Jānis.  

Arī šis gads plānots jaudīgs, jo jau noslēgta virkne līgumu par aktīvās atpūtas parku būvniecību. Turpinās izaugsme konstrukciju ražošanā. Tomēr citādi uzņēmuma un produktu attīstību plānots mazliet piebremzēt, nostiprināt pozīcijas Skandināvijas tirgū un likt uzsvaru uz peļņu. «Tas nozīmē biežāk atteikt projektiem ar zemu vērtību. Līdz šim bieži esam piemaksājuši, lai tos realizētu,» atklāj Jānis. Piemēram, ja pilsēta grib uzbūvēt objektu tūkstoš kvadrātmetru platībā, parasti tas beidzas ar 1150 kvadrātmetriem, jo gribas uztaisīt lielāku un labāku. «Līdz ar to karma ir tīra,» pasmaida Jānis, «un pienācis laiks fokusēties uz uzņēmuma pelnītspēju un dalīties ar kolēģiem.»

Skaidrs, ka, augot uzņēmumam, palielinās arī administratīvā darba slodze, un vaļaspriekiem atliek aizvien mazāk laika. Tomēr komandējumu laikā viņš aizvien atrod mirkli, kad uzkāpt uz sniega dēļa vai velosipēda. «Pēc atvaļinājuma nemaz neprasās. Nereti darbs liekas kā atvaļinājums,» Jānis piebilst.

Finanšu dati

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu