Kāpēc igauņiem nozīmīgais stāsts nav kļuvis par mūsējo?
Rakstnieka Oskara Lutsa Pavasaris esot viena no svarīgākajām igauņu grāmatām. Latviešiem tas nav labi pazīstams, tomēr, domāju, daudzi saklausīs teksta intonāciju un kodus, atliek tikai iedomāties Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu. Lutsa darbs sarakstīts 1913. gadā, Jaunsudrabiņa — 1914. gadā, abi stāsta par bērnību. Par autoru bērnību 19. gadsimta nogales Baltijas laukos, bet svarīgāk — par bērnības sajūtu.
Bērnu grāmatu netrūkst, katrai paaudzei ir vesels blāķis. Bet Jaunsudrabiņa popularitāte Latvijā (riskēšu minēt — Lutsa Igaunijā) slēpjas tajā, ka viņš raksta par bērnu, nevis laiku. Dzīves apstākļi mainās, paliek mūžīgais — pārdzīvojumi, kam iziet cauri visu paaudžu bērni, pieredzes, pasaules atklāšana. Gaišums un tīrība, kam katrs grib pieskarties atmiņās, kad dzīve neizbēgami saduļķojusies.
Pēc šāda ievada droši vien būtu sagaidāms, ka man igauņu režisora Prīta Pedajasa Dailes teātrī iestudētais Pavasaris būs ļoti paticis. Tā nav. Un iemesls ir tieši laiks. Lutsa Pavasaris varbūt tam nav pakļauts, Dailes izrāde — gan.
Igauņu vecmeistara Prīta Pedajasa uznāciens Dailē ir saistīts ar teātra starptautiskajām ambīcijām. Sadarbības projektos satiekas dažādas estētikas, darba stili, neierasti materiāli. Bet ir arī ēnas puses, un šajā gadījumā, šķiet, tās arī noteikušas gala rezultātu. Lai arī par Pedajasa darbu nevar teikt neviena slikta vārda — tā ir smalkjūtīga, pieklusināta režija, kurā režisors savu rokrakstu pakārtojis ansambļa spēles stilam. Bet Pavasarī jūt, ka režisors nav pazinis aktierus, kā arī nav rēķinājies, ka skatītājs nezina Lutsa darbu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.