Negaidīti vienkāršots ir izrādes vizuālais risinājums. Meža pasauli uz skatuves attēlo plakani širmji — krūmi, kam ziedu vietā ir cilvēka plaukstu nospiedumi. Foto — Kristaps Kalns.
Andrusa Kivirehka romāna Vīrs, kas zināja čūskuvārdus iestudējums Nacionālajā teātrī atklāj, cik pārsteidzoši tālu esam no tiem, kurus domājam pazīstam
Brīdinājums no personīgās pieredzes — pirms doties uz šo Latvijas Nacionālā teātra izrādi, derētu izlasīt romānu, pēc kura tā tapusi. Tas ļaus orientēties notikumos un radurakstos un ātrāk saprast spēles noteikumus — ikviens var būt jebkas.
Igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks bieži vien manī raisījis baltu skaudību: kāpēc kaimiņi — nevis mēs! — spēj ar tik dziļu un dabisku pašironiju paraudzīties uz sevi telpā un laikā, uz mītisko pagātni atskatīties smejošām acīm un mīlēt sevi, nekrāmējoties ar lielām ilūzijām par kādreizējo varoņcilti. Attieksmes vieglums, kas neizslēdz ne dramatismu, ne sāpes, bet ļauj skatīt dzīves ritumu kopumā un novērtēt nenovēršamas mainības jaukumu — kaut kā tā esmu uztvērusi Kivirehka vēstījumus. Tik saprotamus, ka gribas piesavināt. Un tomēr šo romānu biju palaidusi garām.
