Mans vārds ir Žans Luks Kuzņecovs. Es uzaugu ļoti šaurā pasaulē. Starp spilveniem nokrautu dīvānu un grāmatām piebāztu sekciju, starp traukiem pilnu senlaiku bufeti un gāzes plīti. Starp katliem, pannām, vecmammas porcelānu, klavierēm, gultām, tepiķiem. Starp mammu un tēti, kuri, sargājot un saudzējot, neatgāja no manis ne soli. Ļoti ilgi es nedrīkstēju spert kāju tālāk par mūsu dzīvokļa durvīm. Līdz vienpadsmit gadu vecumam tikai dažas reizes uzdrošinājos izlavīties kāpņu telpā un pār kāpņu margām paraudzīties lejup. Dzīvoklis bija mans visums. Pārējais — tikai spēles un ainavas, kas radītas man par prieku. Aiz loga automašīnām piebāzts pagalms, divarpus bērzi, divi ceriņkrūmi, daži kvadrātmetri zāles. Pagalma otrā pusē tāda pati pelēka māja, pilna mazām un kantainām pasaulēm. Nedaudz tālāk vēl citas mājas. Mazs debesu stūrītis un mākoņi.
Akmeņi
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.